Vienīgā izeja no migrantu krīzes ir solidaritāte

Pieņemt svešinieku un apģērbt kailo (sal. Mt 25, 35-36) – tas ir viens no septiņiem žēlsirdības darbiem tuvākā miesas labā, kam pāvests veltīja 26. oktobra katehēzes mācību. Pat ja emigrācijas fenomens nav nekas jauns, tomēr šis žēlsirdības darbs mūsdienās ir aktuāls vairāk nekā jebkad agrāk. Ekonomiskā krīze, bruņotie konflikti un klimata izmaiņas liek daudziem cilvēkiem doties emigrācijā. Vispārējās audiences laikā Francisks atgādināja, ka žēlsirdības darbi tuvākā miesas labā palīdz mums uzturēt vienmēr dzīvu un dinamisku savu ticību. Tos veicot, kristieši apliecina, ka negaida tikšanos ar Kungu, slinkojot, bet ik dienas iet Viņam pretī un saskata Viņa vaigu to cilvēku sejās, kuriem ir vajadzīga palīdzība.

Nepadosimies kārdinājumam ierauties sevī un nebūsim vienaldzīgi pret grūtībās nonākušo brāļu vajadzībām, domājot tikai par savām interesēm – mudināja pāvests ticīgos un visus labas gribas cilvēkus, runājot par svešinieku uzņemšanu. Bībelē tiek aprakstīti daudzi konkrēti migrācijas piemēri. Runa ir par Ādamu, Izraēļa tautu, Svēto Ģimeni un citiem. Cilvēces vēsture ir migrācijas vēsture – atzina Svētais tēvs. Nav bijis tāda laikmeta vai tādas tautas, kas nebūtu saskārusies ar šo fenomenu. Tai pat laikā esam redzējuši arī daudzus solidaritātes piemērus. Mūsdienās, ekonomiskās krīzes iespaidā, cilvēkos nereti ir manāma norobežošanās, ieraušanās sevī un nevēlēšanās uzņemt svešiniekus. Dažos pasaules reģionos tiek būvēti pat mūri. Reizēm liekas, ka daudzo cilvēku kluso darbu migrantu un bēgļu labā, aizēno tie, kuri rīkojas savu egoistisko instinktu vadīti. Francisks uzsvēra, ka ieraušanās sevī, durvju aizvēršana nav atrisinājums! Tieši pretēji, šāda attieksme un rīcība veicina kriminālās darbības.

Vienīgais risinājums ir solidaritāte. Solidaritāte ar migrantu, solidaritāte ar svešinieku. Šajā laukā ļoti liela nozīme ir kristiešu pūliņiem. Pāvests turpināja: „Mēs visi – diecēzes, draudzes, konsekrētās dzīves institūti, asociācijas un kustības, atsevišķi kristieši – esam aicināti uzņemt brāļus un māsas, kas bēg no kara, no bada, no vardarbības un necilvēciskiem dzīves apstākļiem. Visi kopā veidojam lielu atbalsta spēku tiem, kuri ir pazaudējuši dzimteni, ģimeni, darbu un cieņu”.

Katehēzes mācībā Svētais tēvs pastāstīja kādu pirms dažām dienām Romā notikušu atgadījumu. Viens bēglis meklēja ceļu. Pie viņa pienāca kāda sieviete un jautāja: „Vai Jūs kaut ko meklējat?” Šis bēglis bija basām kājām. Viņam nebija apavu. „Es gribētu doties uz Svētā Pētera baziliku, lai izietu pa Svētajām durvīm”, atbildēja svešinieks. Tad sieviete noteica: „Bet viņam taču nav apavu! Kā tad mēs aiziesim kājām?” Un viņa izsauca taksi. Tā kā šis migrants „smirdēja”, tad automašīnas šoferis sākotnēji negribēja viņam ļaut kāpt savā braucamajā. Tomēr drīz vien viņš piekāpās. Blakus bēglim apsēdās sieviete, kura 10 minūšu ilgā brauciena laikā viņu delikāti iztaujāja. Šis vīrs izstāstīja savu bēdu stāstu, to, kāpēc devies bēgļu gaitās, to, ka piedzīvoja karu, cieta no bada, un caur kādām ciešanām ir atkūlies līdz šejienei. Kad braucēji sasniedza galamērķi, sieviete atvēra savu maku, lai samaksātu taksistam, bet taksists, kurš sākumā negribēja migrantu laist mašīnā, jo viņš „smirdēja”, atbildēja sievietei: „Nē, kundze, man ir jāmaksā Jums, jo, pateicoties Jums, es izdzirdēju stāstu, kas izmainīja manu sirdi”. Izrādās, ka šai sievietei nebija svešas migrantu sāpes, jo viņa bija armēniete un labi pazina savas tautas ciešanas. „Kad mēs nonākam līdzīgā situācijā”, secināja Francisks, „sākumā vairāmies, jo mums nav ērti (…), bet beigās šādi stāsti iesmaržina dvēseli un liek mums mainīties. Pārdomājiet šo stāstu”, viņš mudināja, „un padomāsim, ko varam darīt bēgļu labā”.

Pieskaroties pamudinājumam „apģērbt kailos”, pāvests paskaidroja, ka runa ir ne par ko citu kā par to, lai palīdzētu cilvēkam atgūt savu cieņu. Tiešā nozīmē, runa ir par drēbju iedošanu tam, kuram to nav, bet, raugoties plašāk, mūsu domas pievēršas, piemēram, sievietēm, kuras tiek paverdzinātas prostitūcijā un kuru miesas tiek izmantotas kā kāda prece, bērniem, kuri tiek dažādi izmantoti, cilvēkiem, kuriem nav darba, nav māju, kuri nesaņem taisnīgu atalgojumu vai tiek diskriminēti rases vai ticības dēļ. Tie visi ir „kailuma” paveidi. Šiem cilvēkiem ir atņemts pats dārgākais, proti, viņu personas cieņa. Svētais tēvs norādīja, ka šī fenomena priekšā kristiešiem ir jābūt īpaši modriem un gataviem rīkoties. Mēs nedrīkstam ierauties sevī un būt vienaldzīgi pret tuvāko vajadzībām. Mūsu dzīve būs piepildīta un auglīga tik lielā mērā, cik lielā mērā atvērsim savu sirdi līdzcilvēkiem – uzsvēra pāvests, piebilstot, ka no tā būs atkarīgs arī sabiedrības miers.

Uzrunājot arābu svētceļniekus, Francisks atzina, ka tas, kurš savā dzīvē ir piedzīvojis Dieva žēlsirdību, nevar palikt vienaldzīgs pret saviem brāļiem, jo Jēzus mācība nedod „rezerves izejas”, pa kurām varētu aizbēgt no saviem tuvākajiem. Tāpēc esam aicināti ļaut vaļu tuvākmīlestības fantāzijai un iet pa konkrētām žēlsirdības takām.

Savukārt vēršoties pie poļu ticīgajiem, Svētais tēvs atgādināja, ka oktobra mēnesis ir veltīts Rožukroņa lūgšanai. Rožukronis ir dievišķās žēlsirdības sintēze – viņš uzsvēra. Kopā ar Dievmāti pārdomājot tā noslēpumus, kontemplējam paša Jēzus dzīvi, ko caurauž Debesu Tēva žēlsirdība. Pāvests aicināja ticīgos priecāties par Viņa mīlestību un piedošanu, un pieņemt šo mīlestību, pieņemot svešiniekus un nabagus. Tādā veidā ik dienas dzīvosim saskaņā ar Kristus Evaņģēliju.

J. Evertovskis / VR