2016-10-14 15:15:00

Raudzīties uz sevi patiesības gaismā, lai izbēgtu no liekulības


Kāds gars mani vada? Kā es lūdzos? Kā izturos pret citiem? Vai mana rīcība ir konstruktīva, vai nejēdzīga? – šos jautājumus izvirzīja pāvests piektdienas, 14. oktobra, rīta Svētās Mises homīlijā. Viņš atgādināja, ka, lai sekotu Kungam, nedrīkstam sevi maldināt un sev melot, lai tādējādi nekļūtu par liekuļiem. Francisks nosauca liekulību par „garīgo šizofrēniju”, kad cilvēks saka vienu, bet dara pretējo, runā un sludina, bet pats savu sakāmo neīsteno dzīvē.

Evaņģēlijā Jēzus mudina mācekļus sargāties no „farizeju rauga”, tas ir, no liekulības. Raugs var būt labs un slikts. Pateicoties labajam raugam, Dieva valstība vēršas plašumā, bet sliktajam raugam ir tikai šķietama nozīme. Labs raugs vienmēr raudzē. No tā sanāk laba maize, bet slikts raugs nelīdz maizes raudzēšanai. Šajā sakarā Svētais tēvs atminējās savu bērnību, kad vecmamma gatavoja gaisīgos bezē cepumus. Sākotnēji tiem paredzētā mīkla bija ļoti plāna, bet pēc tam uzpūtās. Kad bērni tos ēda, viņi pamanīja, ka cepumi ir tukši. Tad vecmamma viņiem skaidroja, ka šie gaisīgie cepumi, ko itāļu valodas dialektā sauca par budžie („bugie” tulkojumā nozīmē „meli”), ir kā meli. Tie šķiet lieli, bet iekšā tiem nekā nav; tajos nav patiesības, nav substances. Lūk, Jēzus mudina sargāties no farizeju rauga, no sliktā rauga. Kāds ir šis sliktais raugs? Tā ir liekulība. Tātad, Jēzus aicina sargāties no liekulības. Liekulīgi rīkojas tas, kurš ar savām lūpām piesauc Kunga vārdu, bet savā sirdī atrodas tālu no Viņa.

Liekulība ir iekšēja sašķeltība – skaidroja pāvests. Cilvēks saka vienu, bet dara citu. Tā ir sava veida garīgā šizofrēnija. Bez tam, liekulis simulē; viņš liekas esam labs, pieklājīgs, bet sev aiz muguras tur dunci. Padomāsim par Hērodu! Cik pieklājīgi viņš uzņēma trīs Austrumu gudros! Tad, atvadoties, viņš sacīja: ‘Ejiet un atgriezieties atpakaļ, un pastāstiet man, kur ir šis bērns, lai arī es varētu aiziet un viņu pielūgt’. …lai viņu nogalinātu! Tas ir liekulis ar divkosīgu seju. Viņš ir simulants. Jēzus saka, ka šie cilvēki māca, bet paši nepilda to, ko māca. Kāda cita liekulības forma ir eksistenciālais nominālisms. Tie ir tie, kuri domā, ka, pasakot to vai to, viss tiek izdarīts. Nē! Mums ir ne tikai jārunā, bet arī jādara – uzsvēra Francisks. Visbeidzot, liekulis neprot atzīt savas kļūdas. Viņš sevī nekad neatradīs nevienu traipu. Viņš vienmēr vainos citus. Tā mēs varam aprakstīt šo ‘raugu’, ko sauc par liekulību.

Homīlijas noslēgumā pāvests aicināja izmeklēt savu sirdsapziņu un uzdot sev iepriekš minētos jautājumus, lai saprastu, kādā garā dzīvojam. Ļoti svarīgi ir sevi nemānīt; svarīgi visu izvērtēt patiesības gaismā. Kā piemēru viņš minēja bērnus, kuri biktējas ļoti vaļsirdīgi. Viņi nemelo. Grēksūdzē viņi nerunā abstrakti. Viņi runā konkrēti: ‘Es izdarīju to un to, un to’. Bērni, atrodoties Dieva un citu cilvēku priekšā, runā konkrēti. Kāpēc? Tāpēc, ka viņiem ir labais raugs, un pateicoties tam, viņos izplatās Debesu valstība. Kā ir ar mani? Vai es esmu vaļsirdīgs, vai liekulis?

J. Evertovskis / VR

 

 

 








All the contents on this site are copyrighted ©.