Vai pateicamies Dievam par saņemtajām dāvanām?

Dievmātes godināšanai veltītās jubilejas kulminācija bija Franciska svinētā Svētā Mise. Tajā piedalījās vairāk nekā 15 tūkstoši svētceļnieku no daudzām valstīm. Sprediķī pāvests skaidroja svētdienai paredzēto Evaņģēlija fragmentu, kurā izskan aicinājums atklāt un ar pateicību pieņemt Dieva dāvanas. Svētais Lūkass stāsta, ka Jēzus, iedams uz Jeruzalemi, pārstaigāja Samārijas un Galilejas vidieni. Un, kad viņš iegāja kādā ciemā, viņam pretī izskrēja desmit spitalīgi vīri, kas, nostājušies iztālēm, paceltā balsī sauca: “Jēzu, Mācītāj, apžēlojies par mums!” (Lk 17,13).

Šie slimie cilvēki meklēja kādu, kas varētu tos izdziedināt. Jēzus lika viņiem iet un parādīties priesteriem, kuriem, saskaņā ar Likumu, bija jāapstiprina katrs izdziedināšanas gadījums. “Un notika, ka viņi ejot kļuva tīri,” lasām Evaņģēlijā.  Pāvests skaidroja, ka šie cilvēki paklausīja Jēzus vārdiem. Viņi devās ceļā, lai parādītos priesteriem, bet pēc tam katrs aizgāja pa savu ceļu, aizmirstot savu Labdari. Tikai viens no viņiem rīkojas citādāk. Evaņģēlijs vēstī, ka tas bija samārietis. Šis svešinieks griezās atpakaļ, lai pateiktos Jēzum par saņemto izdziedināšanas dāvanu.

“Cik svarīgi ir slavēt Dievu un pateikties par visu, ko viņš dara mūsu labā. Varam sev uzdot jautājumus: vai protam pateikt paldies? Cik bieži sakām paldies savā ģimenē, kopienā, Baznīcā? Cik bieži mēs pateicamies tiem, kuri mums ir blakus, kuri dalās ar mums savā dzīvē? Bieži vien mēs visu uzskatām par pašsaprotamu! Tas ir vērojams arī mūsu attiecībās ar Dievu. Mums ir viegli iet pie Kunga ar lūgumu, bet griezties atpakaļ, lai pateiktos... Tāpēc Jēzus norāda uz deviņu izdziedināto nepateicību: «Vai tad ne desmit kļuva tīri? Un kur ir tie deviņi? Neviens nav atradies, kas atgrieztos un atdotu Dievam godu, kā vien šis svešzemnieks?» (Lk 17,17-18)” – sacīja pāvests.

Turpinot sprediķi, Francisks uzsvēra, ka esam aicināti sekot Marijas piemēram. No eņģeļa saņēmusi pasludināšanas vēsti, viņa priecīgi izdzied slavas un pateicības himnu Magnificat. Pāvests skaidroja, ka pateicība un pazemība iet kopsolī. Kā piemēru viņš minēja sīriešu karavadoni Nāmanu, kas bija spitālīgs. Nāmans nokāpa lejā un iegremdējās Jordānā septiņas reizes saskaņā ar Dieva vīra Elija vārdiem, un viņa miesa kļuva tīra. Redzot to, viņš ar visiem saviem pavadoņiem atgriezās pie Elija, nostājās viņa priekšā, un sacīja: «Patiesi, es zinu, ka virs zemes nav citur Dieva kā tikai Izraēlī!»

“Marijas sirds ir pazemīga sirds, kas spēj pieņemt Dieva dāvanas. Dievs, lai taptu cilvēks, izvēlas tieši viņu, vienkāršo meiteni no Nācaretes, kura nedzīvoja bagātās pilīs un kura neveica lielus darbus. Uzdosim sev jautājumu: vai esam gatavi atvērt savu sirdi, lai saņemtu Dieva dāvanas, vai tomēr vēlamies palikt ieslēgti savā materiālajā un intelektuālajā drošībā, savu plānu drošībā?”  

Francisks norādīja uz zīmīgu faktu, ka abi divi – sīriešu karavadonis Nāmans un Evaņģēlijā pieminētais samārietis, bija svešzemnieki. “Cik daudz varam mācīties no ārzemnieku, arī citu reliģiju ticīgo piemēra, kā īstenot ticību savā dzīvē,” atzina pāvests. “Mums blakus dzīvojošie cilvēki, bieži vien nicināti un atstumti tikai tādēļ, ka ir svešzemnieki, rāda mums ceļu, kādu vēlas Kungs.

Uzrunas noslēgumā pāvests uzsvēra, ka arī Marija kopā ar savu līgavaini Jāzepu pieredzēja trimdas rūgtumu. Vairākus gadus viņi bija svešzemnieki Ēģiptē, tālu no ģimenes un draugiem. Tomēr viņu ticība spēja pārvarēt visas grūtības,” sacīja Francisks. Vissvētākās Jaunavas Marijas godinātāju jubilejas dievkalpojums noslēdzās ar lūgšanu “Kunga eņģelis”.

S. Krivteža / VR