Pāvests Azerbaidžānā: ticību nav iespējams atdalīt no kalpošanas

“Dieva Vārds šodien mūs iepazīstina ar diviem būtiskiem kristīgās dzīves aspektiem – ticību un kalpošanu,” teica pāvests nelielajai katoļu kopienai Svētās Mises svinībās Baku Bezvainīgās Jaunavas Marijas godam veltītajā baznīcā saleziāņu vadītajā centrā. Attiecībā uz ticību pie Kunga vēršamies ar diviem īpašiem lūgumiem. Pirmais ir tāds pats, kā tas bija Abakukam, kurš lūdza Dievu iejaukties un nodibināt taisnību un mieru, kurus cilvēki bija iedragājuši ar vardarbību, strīdiem un sāncensību. Atbildes vietā Dievs neiejaucas tiešā veidā, Viņš neatrisina situāciju pēkšņi un neizmanto spēku. Dievs aicina pacietīgi pagaidīt, nekādā gadījumā nezaudējot cerību. Viņš liek uzsvaru uz ticību. Pāvests apliecināja:

„Tāpat Dievs dara ar mums. Viņa uzmanībai nepaiet secen mūsu vēlēšanās mainīt pasauli un citus cilvēkus tūlīt un nepārtraukti, bet Dieva mērķis ir atveseļot mūsu sirdis, manu sirdi, tavu sirdi, katra cilvēka sirdi. Dievs maina pasauli, mainot sirdis un tas nav iespējams bez mums pašiem. Kungs vēlas, lai atveram Viņam savas sirds durvis, lai Viņš var ienākt mūsu dzīvē. Un šī atvērtība Viņam, šī uzticība Viņam ir uzvara, kas ir uzvarējusi pasauli – tā ir mūsu ticība. Ja Dievs atrod atvērtu un uzticīgu sirdi, tad tajā Viņš var piepildīt brīnumainas lietas.”

Pāvests atzina, ka ticēt nav viegli. Lūk, tāpēc seko otrs lūgums Dievam. Ar šo lūgumu pie Viņa vēršas apustuļi. „Kungs, pavairo mūsu ticību,” viņi saka. Tas ir skaists lūgums, ar kuru arī mēs varam vērsties pie Dieva katru dienu. Taču, dievišķā atbilde ir pārsteidzoša un arī šai gadījumā parādās nosacījums „ja jums būs ticība...”. Dievs ir tas, kurš prasa no mums ticību. Ticība, kas ir Dieva dāvana, ir jāuztur arī mums pašiem. Tas nav burvju spēks, kas nonāk no debesīm, tā nav arī „pūra manta”, ko saņemam vienreiz un uz visiem laikiem. Ticība nav arī pārpasaulīgs spēks, ar kuru atrisināt dzīves problēmas. Ticība, kas kalpotu mūsu vajadzību apmierināšanai, būtu egoistiska ticība, kas ir centrēta tikai uz mums. Pāvests norādīja, ka ticību nedrīkst jaukt ar kaut ko, kas palīdz mums ērti dzīvot un labi justies. Ticība ir tas „zelta pavediens”, kas vieno ar Kungu, kas sagādā prieku būt kopā ar Viņu, būt vienotiem ar Viņu. Tā ir visas dzīves cienīga dāvana, kas nes augļus tikai tad, ja mēs dodam arī savu artavu.

Un kāda tad ir mūsu artava? Jēzus liek saprast, ka tā ir kalpošana. Ticību nav iespējams atdalīt no kalpošanas, tieši pretēji, tās ir cieši saistītas savā starpā. Lai paskaidrotu vairāk, pāvests ņēma talkā piemēru ar paklāju. „Jūsu paklāji ir īsti mākslas darbi, kam ir sena vēsture,” teica Francisks vērsdamies pie Azerbaidžānas ticīgajiem. Katrs paklājs tiek austs saskaņā ar zīmējumu krustām, sķērsām, garumā un platumā. Tikai tā rodas harmonisks attēls. „Tāpat ir arī ar kristīgo dzīvi,” teica pāvests, „tā tiek pacietīgi austa katru dienu krustām, šķērsām, garumā un platumā – ticības garumā un kalpošanas platumā. Tikai tā ticība kļūst stipra un dara brīnumus. Ja ejam pa šo ceļu, tā nobriest un pieņemas spēkā, taču tikai tad, ja neizpaliek kalpošana.

Un kas, savukārt, ir kalpošana? Pāvests norādīja, ka tā nesastāv tikai no personīgo pienākumu izpildes, vai labo darbu veikšanas. Jēzus aicina uz pilnīgu atvērtību, dzīvi, ko novēlam Viņa rīcībā bez aprēķiniem un savtīgiem izdevības meklējumiem. Kāpēc Jēzus ir tik prasīgs? Tāpēc, ka Viņš mūs ir mīlējis un bijis mūsu kalps līdz pat beigām, līdz savas dzīvības atdošanai par mums – paskaidroja Francisks.

Svētais tēvs izdarīja kopsavilkumu, sakot, ka neesam aicināti kalpot tikai tāpēc, lai saņemtu atalgojumu, bet gan, lai atdarinātu Dievu, kurš aiz mīlestības pret mums, kļuva par mūsu kalpu. Mēs neesam aicināti kalpot tikai šad tad, bet gan dzīvot, kalpojot – kalpot Dievam adorācijā un lūgšanā; kalpot, esot gataviem un atvērtiem; kalpot, konkrētā veidā mīlot tuvāko; kalpot, vairojot kopējo labumu. Svētais tēvs izdarīja šādu atziņu:

„Arī ticīgajiem netrūkst kārdinājumu, kas attālina no kalpošanas stila un kas noved pie dzīves, kas nekam nekalpo. Ja nav kalpošanas, tad dzīve nekam nekalpo! Varam izšķirt arī divus kārdinājuma veidus. Viens ir ļaušanās sirds remdenībai. Remdena sirds aizveras slinkā dzīvē un noslāpē mīlestības uguni. Remdenais dzīvo, lai apmierinātu savas ērtības, kuru viņam nekad nešķiet gana un tāpēc viņš nekad nav apmierināts. Tāds cilvēks maz pamazām samierinās ar viduvējību. Remdenais Dievam un tuvākajam atvēl sava laika un savas sirds „procentus”, pie tam, vienmēr cenšoties tos pataupīt. Viņa dzīve pazaudē garšu. Tā kļūst kā tēja, kas bija laba, kad bija vēl silta, bet, ko vairs nav iespējams baudīt, kad tā jau ir atdzisusi.”

Pāvests, uzrunājot Kristum ticīgos Azerbaidžānas ļaudis, izteica pārliecību, ka viņi, raugoties uz savu priekšgājēju ticību, neļaus atdzist savai sirdij. „Visa Baznīca, kura pret jums izjūt īpašas simpātijas, skatās uz jums un jūs iedrošina. Jūs esat mazais ganāmpulks, kas ir tik dārgs Dieva acīs!” sacīja Svētais tēvs.

Homīlijas beigās viņš vēl pieminēja otro kārdinājumu, kurā var krist nevis tāpēc, ka esam pasīvi, bet gan tāpēc, ka esam „pārmērīgi aktīvi”, proti, kad domājam kā kungi un noteicēji, kuri kaut ko dara, lai iemantotu sev nopelnus. Tad kalpošana kļūst par līdzekli, nevis par mērķi, jo par mērķi ir kļuvis prestižs, pēc tam nāk vara, vēlme kļūt vareniem. Pāvests vēlreiz izmantoja paklāja attēlu, sakot, ka tikai tad, ja tā diegi ir saausti krustām, šķērsām, garumā un platumā, rodas skaista kompozīcija. „Palieciet vienmēr vienoti, pazemīgi dzīvojot tuvākmīlestībā un priekā. Kungs, kurš veido harmoniju dažādībā, jūs sargās!” teica pāvests Azerbaidžānas kristiešiem. Viņš tos novēlēja Jaunavas Marijas un svētās Mātes Terēzes no Kalkutas aizbildniecībai.

I. Šteinerte/VR