Pāvests tiekas ar Gruzijas katoļu klēru un Baznīcā strādājošajiem lajiem

Pēcpusdienā pāvests ieradās Marijas Debesīs Uzņemtās latīņu rita baznīcā. XX gadsimta beigās iepriekšējās baznīcas vietā to uzcēla kapucīni ar Ticības mācības kongregācijas atbalstu. Padomju varas laikā dievnams tika slēgts un tajā ierīkoti dažādi sabiedriskie kantori un vingrošanas zāle. 1999. gada 15. augustā, Dievmātes Debesīs uzņemšanas svētkos, baznīca tika konsakrēta no jauna.

Gandrīz no pelniem atdzimusī Katoliskā Baznīca Gruzijā ir skaitliski neliela, taču tā ir ļoti darbīga izglītības, sociālās un sanitārās aprūpes jomā. Krītot komunismam, priesteri šeit ieradās no citām zemēm. Pirmais vietējās izcelsmes priesteris tika iesvētīts 1998. gadā, pēc tam Priesterības sakramentu saņēma arī 4 citi gruzīni, tika iesvētīti arī 9 pastāvīgie diakoni. Šobrīd Garīgajā seminārā mācās 8 gruzīnu tautības jaunieši.

Pirmā reliģiskā kongregācija, kas pēc PSRS sabrukuma, ieradās strādāt Gruzijā, bija Mātes Terēzes Žēlsirdības misionāres. Viņas ir klātesošas Tbilisi, kur rūpējas par nabadzīgajiem un bezpajumtniekiem. Nedaudz vēlāk ieradās arī kamiliāņi, stigmatīti un kapucīni. Kapucīni darbojas Akhatsikhē, pilsētā, kas atrodas 20 kilometru attālumā no Turcijas robežas.

Šodien visam Gruzijas katoļu klēram – priesteriem, diakoniem, reliģiskajiem, semināristiem, kā arī vairākiem Baznīcas darbā iesaistītiem lajiem bija iespēja tikties ar pāvestu. Stundas ceturksni pirms četriem viņi sagaidīja Svēto tēvu minētajā Marijas Debesīs Uzņemtās baznīcā.

Tikšanās laikā pāvests uzklausīja četras liecības. Pirmo sniedza armēņu tautības priesteris. Viņš pateicās par Franciska vizīti Armēnijā un pastāstīja, ka Gruzijā apkalpo armēņu tautības ticīgos. Priesteris teica, ka Gruzija tos ir uzņēmusi ar mīlestību un cieņu. Armēņiem Gruzijā ir sena vēsture. Tā ir arī armēņu tautības pirmā mocekļa, svētā Vartana Mamigonjana dzimtā zeme. Ticība, ko viņš aizstāvējis ar savām asinīm, šorīt ir pamudinājusi tūkstošus armēņu ierasties Gruzijā, lai satiktu svētā Pētera pēcteci.

Nākamais liecību sniedza gruzīnu tautības seminārists Kote. Viņš savu aicinājumu sajutis 9 gadu vecumā, kad Svētajā Misē, konsakrācijas laikā pavēstījis mammai: „Gribu darīt to pašu, ko dara šis vīrs”. „Šis vīrs”, izrādās, bijis poļu priesteris Ježi Šimerovskis, kurš pirms dažiem mēnešiem aizgājis mūžībā. Kote pastāstīja arī, ka gruzīnu semināristi mācās Kazahstānā. Savukārt, Gruzijā atrodas Katoliskās Baznīcas vadīta universitāte „Sulkhan Saba Orbelliani”, kur viena no piecām fakultātēm ir Teoloģijas fakultāte. Universitātē, dažādās tās fakultātēs, izglītību iegūst liels skaits pareizticīgo jauniešu.

Nākamā pāvestu uzrunāja Irina – divu bērnu māte. Viņa teica, ka neraugoties uz joprojām stiprajām tradicionālajām vērtībām, ģimenes institūcija sastopas ar dažādām sekularizācijas izraisītām problēmām – ar šķiršanos, dzimstības regulēšanu, ar šķēršļiem bērnu kristīgajā izglītošanā, ar gendera ideoloģijas iespiešanos.

Vēl viens liecības sniedzējs, 23 gadus vecs jauneklis vārdā Kakha, atcerējās savu dalību Pasaules Jaunatnes dienās Krakovā. No Gruzijas piedalījušies apmēram 100 jauniešu. Kakha teica, ka jaunība ir laiks, kas ļauj raudzīties nākotnē ar uzticību un cerību, taču šai laikā rodas arī šaubas un vilšanās. „Cēlie ideāli, kuri mīt mūsu sirdī, un kas sakņojas Evaņģēlijā, sastopas ar smagu ikdienas realitāti. Nereti krītam kārdinājumā piemēroties masām un meklēt drošību un ērtības, kur nepastāv risks un netiek prasīts lidot augstu, izaicinot gravitācijas likumu,” sacīja gruzīnu jaunietis. Tai pašā laikā viņš izteica gandarījumu, ka pieder katoļu jauniešu kopienai, kas cenšas atbildēt uz Kunga aicinājumu, liecināt par atvērtu Baznīcu, par Baznīcu, kas neaizveras sevī  un neuzskata sevi par pilnīgu un pārāku, par Baznīcu, kura prot veidot no savtīgām interesēm brīvas attiecības un konkrēti iemieso Kristus mīlestību.

Tikšanās laikā ar Gruzijas klēru pāvests teica improvizētu uzrunu, kurā pieminēja kādu gruzīnu večiņu, kuru saticis dažādos savas vizītes pasākumos Armēnijā. Vecā sieviete ieradusies no Gruzijas, mērojusi daudzu kilometru attālumu, lai piedalītos pāvesta vadītajās svinībās gan vienā, gan pavisam citā Armēnijas pilsētā. Svētais tēvs viņu ikreiz pamanījis pūlī, līdz pienācis un pajautājis, kas viņu mudina veikt tik tālus pārbraucienus. Sieviete atbildējusi, ka tā ir ticība.

„Ticības stiprums” – šis temats caurvija arī pāvesta šīsdienas uzrunu klēram un ticīgajiem lajiem. Francisks akcentēja, ka būt stipriem ticībā nav iespējams bez ticības atmiņas. Šeit liela loma ir vecākiem un vecvecākiem, kas šo ticību nodevuši tālāk saviem bērniem. Arī viņi ir aicināti to nodot nākamajām paaudzēm. Tātad, ļoti svarīgi ir spēt ticību saņemt, to saglabāt un nodot tālāk. Francisks pamudināja kristiešus, kas strādā ar jauniešiem, iemācīt viņus klausīties savus vecākus un vecvecākus, lai saņemtu no viņiem „svaigo ūdeni”, kas ir ticība, lai arī turpmāk uzturētu šo ūdeni svaigu un tādu to nodotu tālāk saviem bērniem.

Pēc tikšanās ar klēra locekļiem, pāvests devās uz kamiliāņu vadīto veselības aprūpes centru „Redemptor hominis”. Tas ir uzcelts ar Itālijas Caritas un dažu citu starptautisko katoļu organizāciju atbalstu. Veselības centrā ietilpst daudzveidīgas medicīnas nodaļas, kas sniedz bezmaksas aprūpi nabadzīgajiem.

Centrā „Redemptor hominis” pāvests tikās ar Gruzijas sanitārajiem un karitatīvajiem darbiniekiem. Vēlāk viņš apmeklēja seno valsts galvaspilsētu Mtšketu, kas atrodas gleznainā dabas ielokā, 16 kilometru attālumā no Tbilisi. Šeit viesis iegriezās Svetiškoveli patriarhālajā katedrālē – Gruzijas Pareizticīgo Baznīcas garīgajā centrā. Vakarā pāvests ieradās Tbilisi apustuliskajā nunciatūrā, lai pārnakšņotu.

I. Šteinerte/VR