Mūsu īstā mierinājuma avots ir Dieva klātbūtne sirdī

Pāvesta vizītes Gruzijā otrā diena iesākās ar Euharistijas svinībām, kurās piedalījās vairāk nekā 6 tk. ticīgo. Tās notika Tbilisi, slavenā futbolista Mikeila Meski vārdā nosauktajā stadionā. 1988. gadā viņš tika nominēts par „Labāko 20. gs. gruzīnu futbolistu”. Uz Franciska celebrēto Svēto Misi pulcējās gan valdības pārstāvji, gan arī pareizticīgo delegācija. Homīlijā Svētais tēvs norādīja uz Baznīcas steidzamo misiju, proti, saņemt no Dieva mierinājumu un dāvāt to cilvēkiem. Viņš uzsvēra, ka mierinājums, kas mums ir vajadzīgs ejot cauri šīs dzīves vētrām, ir paša Dieva klātbūtne mūsu sirdī. Tieši Viņa klātbūtne ir īstā mierinājuma avots. Dievs ar savu klātbūtni mūsos atbrīvo mūs no ļaunā, nes mums mieru un vairo mūsos prieku. Taču ko mums darīt, lai saņemtu šo Dieva mierinājumu?

„Tāpat kā kādu iepriecina māte, tā es jūs darīšu priecīgus”, lasām Isaja grāmatā (Is 66, 13), kuras fragments ir izvēlēts kā Svētās Terēzes no Bērna Jēzus piemiņas dienas lasījums. To skaidrojot, pāvests atgādināja, ka Dievs uzņemas uz sevis visus mūsu grēkus un raizes. Viņš mūs pazīst un bezgalīgi mīl. Viņš dzird mūsu lūgšanas un noslauka mūsu asaras. Neraugoties uz ļaunajiem darbiem, ko esam spējīgi pastrādāt, Dievs mūs mīl kā savus bērnus. Mēs vienmēr esam Dieva bērni. Viņš ņem mūs savās rokās, sargā mūs un grib mūs atbrīvot no visām briesmām un ļaunuma. Lai mēs saņemtu no Dieva mierinājumu, mums savā dzīvē ir jāierāda vieta Kungam – uzsvēra pāvests. Un lai Kungs varētu mūsos pastāvīgi mājot, mums ir jāatver Viņam savas durvis un jāielaiž Viņu iekšā. Mums vienmēr jātur vaļā mierinājuma durvis, jo pa tām ienāk Jēzus. Kādas ir šīs durvis? Runa ir par Evaņģēlija līdzi nēsāšanu un ikdienas lasīšanu, par kluso lūgšanu, Vissvētākā Sakramenta adorāciju, Grēksūdzi un Euharistiju. Tās ir durvis, pa kurām mūsos ienāk Kungs un piešķir mūsu dzīvei jaunu garšu. Ja savas sirds durvis turam aizslēgtas, tad paliekam tumsā, ātri vien pierodam pie pesimisma, pie visādām nebūšanām un ieslīgstam skumjās, bailēs  un iekšējā vientulībā. Ja, turpretī, plaši atveram savu sirdi, tad tajā iespīd Kunga gaisma un saņemam Viņa mierinājumu.

Turpinot homīliju, Francisks norādīja uz mierinājuma komunitāro aspektu. Viņš skaidroja, ka Dievs mūs mierina ne tikai sirdī, bet arī kopienā. Tad, kad mēs esam vienoti cits ar citu, tad mūsos darbojas Dieva mierinājums. Tātad, vieta, kur saņemam mierinājumu, ir Baznīca. Kā ir ar mani? Vai es protu mierināt savu pagurušo un vīlušos tuvāko? Vai es protu piepildīt ar cerību to, kurš ir nolaidis rokas? Pāvests atgādināja, ka Dievs nepasargā mūs no dažādām dzīves grūtībām, bet dod mums spēku mīlēt un palīdz mierīgi pārvarēt visas ciešanas. Tāpēc Baznīcas misija – saņemt mierinājumu un mierināt – ir ļoti svarīga. Tā ir steidzama misija. „Dārgie brāļi un māsas, sajutīsim, ka esam aicināti uz sekojošo, proti, nekoncentrēties uz ap mums notiekošajām nebūšanām un nesaskumt par dažādām savstarpējām nesaskaņām, ko piedzīvojam. Nav labi pierast pie slēgta Baznīcas ‘mikroklimata’; mums nāks par labu, ja dalīsimies plašajos apvāršņos, cerībai atvērtos apvāršņos, un drosmīgi un pazemīgi atvērsim savas durvis un iziesim no sevis”.

Skaidrojot tālāk, Francisks norādīja, ka pastāv tomēr kāds pamatnosacījums, lai saņemtu no Dieva mierinājumu, un tas ir, kļūt maziem kā bērniem (sal. Mt 18, 3-4). Par to runā gan Mateja evaņģēlijs, gan arī 130. psalms: Būt kā mazam bērnam savas mātes klēpī (sal. Ps 130, 2). Lai pieņemtu Dieva mīlestību, mums jābūt savā sirdī maziem, mums jābūt Dieva priekšā maziem. Runa ir par izvairīšanos no augstprātības un divkosības, par pazemību un paļāvību, par vienkāršību, vaļsirdību. „Mazais mīļais Gruzijas ganāmpulk, kas tik daudz veltī sevi tuvākmīlestībai un izglītībai, pieņem Labā Gana iedrošinājumu, uzticies Viņam un ļauj, lai Viņš ņem tevi uz saviem pleciem un mierina!”, mudināja pāvests šīs Kaukāza zemes ticīgos. Noslēgumā Francisks atgādināja dažus Svētās Terēzes no Bērna Jēzus vārdus. Šī Mazā svētā māca, ka sasniegt pilnīgu mīlestību nozīmē panest citu trūkumus, nebrīnīties par citu vājībām un priecāties par vismazākajiem tikumu aktiem, ko šie cilvēki piekopj. Bez tam, viņa atgādina, ka mīlestība nevar palikt ieslēgta savas sirds dziļumos.

Pēc Svētās Mises, pateicies visiem klātesošajiem – bīskapam Pazoto, patriarham Sako un kaldiešu bīskapiem, bīskapam Minasjanam un ticīgajiem no kaimiņzemes Armēnijas, kā arī ticīgajiem no visas Gruzijas, citu konfesiju kristiešiem un laicīgās varas pārstāvjiem, pāvests atgriezās Tbilisi apustuliskajā nunciatūrā.

J. Evertovskis / VR