Nepastāv kara Dievs! Tas, kurš karo, ir ļaunais!

„Nepastāv kara Dievs! Karš, necilvēcība ir kā bumba, kas eksplodē, sējot nāvi un ievainojumus, nogriežot ceļu humānajai palīdzībai, kas nevar sasniegt bērnus, sirmgalvjus, slimos. Tas viss ir vienīgi „ļaunā” darbs, kurš vēlas nogalināt visus. Tāpēc ir nepieciešams lūgties, arī raudāt miera dēļ – visām reliģijām kopā, vienotām pārliecībā, ka Dievs ir miera Dievs,” šādus vārdus, pirms došanās uz starpreliģisko tikšanos Asīzē, teica pāvests otrdienas rīta Svētajā Misē.

Pirms 30 gadiem kopā ar citu reliģiju pārstāvjiem Asīzē par mieru lūdzās pāvests Jānis Pavils II. To šodien darīja arī viņa pēctecis Francisks. Viņš paskaidroja, ka daudzu reliģiju sievietes un vīrieši dodas uz turieni ne jau izrādīties, bet lūgties, lūgties par mieru. Pirms tam visas pasaules bīskapiem Svētais tēvs ir nosūtījis vēstuli, kurā aicina par mieru lūgties arī viņu vadīto diecēžu ticīgos. Šis lūgums adresēts arī visu citu reliģiju pārstāvjiem un labas gribas cilvēkiem, jo pasaule atrodas karā, pasaule cieš.

Homīlijā Francisks sacīja, ka daudzi no mums karu neredz. Mēs šausmināmies par kādu kārtējo teroraktu, taču šīs mūsu šausmas nevar salīdzināt ar šausmām, kas notiek kara pārņemtajās zemēs, zemēs, kur bumbas krīt katru dienu, nogalinot bērnus, sirmgalvjus, vīriešus, sievietes. „Vai karš ir tāls?” jautāja pāvests. „Nē,” viņš atbildēja. „Tas ir ļoti, ļoti tuvu, jo karš skar visus,” „karš sākas sirdī”. Svētais tēvs novēlēja:

„Lai Kungs dod mums mieru sirdī, atņem jebkādu alkatības, konfliktēšanas kāri. Nē! Mieru! Mieru! Lai mūsu sirds ir miera vīriešu un sieviešu sirds! Miers pārspēj visas reliģiju atšķirības. Jo mēs visi esam Dieva bērni. Un Dievs ir miera Dievs. Nepastāv kara Dievs! Tas, kurš karo, ir ļaunais. Tas ir velns, kas vēlas nogalināt visus.”

Pāvests uzsvēra, ka šādas situācijas priekšā nedrīkst pastāvēt šķelšanās ticības dēļ. Nepietiek, ka pateicamies Dievam par to, ka karš mūs neskar tiešā veidā. Dievam, protams, ir jāpateicas, bet ir jālūdzas arī par tiem, kas ir ierauti karā. Pāvests aicināja:

„Šodien padomāsim ne tikai par bumbām, par mirušajiem, par ievainotajiem, bet arī par bērniem un veciem ļaudīm, pie kuriem nav iespējams nokļūt humānajai palīdzībai, ēdienam. Nav iespējams nokļūt medikamentiem. Viņi cieš badu, ir slimi! Jo palīdzības ceļu aizšķērso bumbas. Kamēr šodien lūdzamies, būtu skaisti, ka katrs no mums sajūt kaunu. Kaunu par to, ka cilvēki, mūsu brāļi, spēj pastrādāt šādas nelietības. Šodien ir lūgšanu, gandarīšanas, asaru diena par mieru; diena, kurā uzklausīt nabaga saucienu. Šis sauciens lai atver mūsu sirdi žēlsirdībai, mīlestībai un paglābj mūs no egoisma!”

I. Šteinerte/VR