Pāvests tiekas ar PJD brīvprātīgajiem palīgiem

"Dievs mūs mīl tādus, kādi esam, un neviens grēks, trūkums vai kļūda nepanāks to, ka Viņš mainītu savas domas. Jēzum neviens nav sliktāks un tālāks, nav nenozīmīga cilvēka, bet mēs visi esam iemīlēti un svarīgi: tu esi svarīgs! Dievs rēķinās ar tevi tādēļ, ka tas esi tu, un nevis tādēļ, ka tev kaut kas ir. Viņa acīs nav nozīmes tam kā tu esi apģērbts vai kādu telefonu tu lieto; Viņam nav svarīgi vai tu seko modei – svarīgs esi tu. Tāds, kāds esi. Viņa acīs tu esi vērtīgs, bet tava vērtība ir ārkārtēja" – šādu Labo vēsti no mūsu laiku Pētera mutes saņēma Pasaules Jauniešu dienu dalībnieki un Polijas iedzīvotāji.

Pēc kopīgi svinētās Euharistijas Bžegos, entuziastiskajām dejām, kas aizrāva pat dažus bīskapus, un dziedāšanas, daudzu cilvēku acīs parādījās arī asaras – žēl šķirties, žēl, ka skaistais laiks beidzas. Arī debesis apmācās un sāka līt. Daudzi krakovieši teica, ka Krakova raud un negrib šķirties no pāvesta Franciska, kā arī daudzajiem viesiem.

Taču Euharistija Bžegos vēl nenozīmēja pāvesta vizītes beigas. Krakovas un tuvākās apkārtnes iedzīvotāji pulcējās visur, kur brauca pāvests. Taču visvairāk cilvēku gaidīja pie pāvesta mītnes loga, cerot, ka pāvests Francisks vēl kādu vārdu pateiks. Cerība nelika vilties, pāvests patiešām parādījās šajā slavenajā logā. Viņš pateicās Polijas iedzīvotājiem par viesmīlību un lūdza lūgties par viņu, kā arī kopīgi ar visiem noskaitīja lūgšanu "Esi sveicināta".  

Īpaša dāvana bija sagatavota brīvprātīgajiem no visas pasaules, kuri Pasaules Jauniešu dienu svinību organizēšanai un norisei veltīja savu laiku un spēkus. Apmēram 15 tūkstoši šo jauno cilvēku steidzās no Bžegiem uz Krakovas sporta arēnu Tauron uz speciāli viņiem paredzēto tikšanos ar pāvestu. Atmosfēra šeit bija īpaši karsta, un pāvests tika sagaidīts ar milzīgām ovācijām.

Svarīgs brīdis bija jauno cilvēku liecības. Īpaši šeit izskanēja 2. jūlijā no vēža mirušā datorgrafiķa Macieja Cieslas vēstule, kuru nolasīja viņa brālis Mihals. Vēstule beidzās ar vārdiem: "Novēlu jums, lai jūs priecātos par dzīvi. Katra diena ir skaista, bet mēs ikdienas steigā nevienmēr pamanām cik laimīgi esam un dažreiz ir jāsaņem ar mietu pa pieri, lai to novērtētu. Novēlu jums, lai jūs spētu to pamanīt bez šādas pieredzes."

Pāvests savu uzrunu uzsāka ar pateicības vārdiem brīvprātīgajiem, taču tad nosprieda, ka ir sagatavojis piecas lappuses garu mazliet garlaicīgu uzrunu un nolēma ar jaunajiem vienkārši parunāties. Vispirms pajautāja, kādā valodā turpināt, vai spāniski un jaunieši teica, ka jā. Jūs esat nākotnes cerība – teica pāvests Francisks un jautāja – "Vai gribat būt par nākotnes cerību?" Jaunieši sauca – jā. "Ja gribat būt par nākotnes cerību – turpināja pāvests – tad ir divi noteikumi. Pirmais no tiem ir atmiņa. Pirmais noteikums ir atmiņa. Lai vienmēr mēs uzdodam sev jautājumu, no kurienes nāku, neaizmirsīsim vietu, no kuras esam cēlušies, ģimeni, visu vēsturi. Jauns cilvēks bez atmiņas nav nākotnes cerība." Pāvests uzsvēra, ka svarīgi ir neaizmirst to, ko esam saņēmuši no citiem, no vecākiem cilvēkiem.

Kā otru noteikumu pāvests minēja drosmi, atgādināja, ka jaunajiem drosmīgi jādodas nākotnē un tāpat drosme ir nepieciešama, lai sekotu Jēzum. Pāvests Francisks teica: "Nezinu, vai es būšu Panamā kārtējās Pasaules jaunatnes dienās, taču vienu jums varu apsolīt: Pēteris tur būs. Pēteris jautās jums vai esat runājuši ar vecvecākiem, ar vecākiem cilvēkiem, lai saglabātu atmiņu. Vai jums bija drosme, vai bijāt bezbailīgi; vai spējāt nākotnē iesēt cerību. Pēterim atbildēsiet, labi?"

Pāvesta vārdi tika uzņemti ar lielām ovācijām. No sporta arēnas pāvests devās uz lidostu. Taču Krakova raudāja vēl stiprāk. Negaisa dēļ lidmašīna startēja gandrīz stundu vēlāk.

T. Druka, Polija