Francisks uzrakstījis ievadvārdus grāmatai par Māti Terēzi no Kalkutas

Pāvests Francisks ir uzrakstījis prefāciju grāmatai par Māti Terēzi no Kalkutas. Pirms viņas kanonizācijas šī gada 4. septembrī, kas notiks svētā Pētera laukumā Romā, tiek izdota grāmata „Mīlēsim tos, kuri netiek mīlēti”. Itālijas misionāru izdevniecība ir savākusi vēl nepublicētas Mātes Terēzes uzrunas, ko viņa 1973. gadā ir teikusi savas kongregācijas māsām un jauniešiem Milānā.

Francisks grāmatas prefācijā izceļ piecus vārdus, kas visbiežāk atskanēja uz žēlsirdības apustules lūpām, bet vēl vairāk izcēlās viņas dzīves veikumā. Šie vārdi ir lūgšana, tuvākmīlestība, žēlsirdība darbos, ģimene, jaunieši.

Tatad, pirmais vārds mātei Terēzei bija lūgšana. Francisks atgādina, ka viņa nenogurstoši ir aicinājusi smelties no dievišķās mīlestības avota, no krustā sistā un augšāmcēlušā Kristus, kas ir klātesošs Euharistijas sakramentā, un tikai tad, kad ir gūts šis spēks, ar prieka piepildītu sirdi steigties palīgā nabadzīgākajiem starp nabadzīgajiem.

 Māte Terēze savu dienu sāka ar piedalīšanos Svētajā Misē un pabeidza ar Jēzus, nebeidzamās mīlestības adorāciju Vissvētākajā Sakramentā. Tikai tā ir iespējams pārveidot darbu lūgšanā. „Neaizmirsīsim kabatā nēsāt neliela formāta Evaņģēlija grāmatiņu,” aicina pāvests, „lasīsim vismaz vienu lappusi dienā un mēģināsim ienākt lasītā atmosfērā. Centīsimies ienākt Jēzus domās un izjūtās, runāsim ar Viņu, lūgsim Viņa Gara žēlastību. Tādējādi kļūsim par vīriešiem un sievietēm, kuru dzīvei ir garša, un spēsim dāvāt atjaunotu skatienu tiem, ko satiekam.”

Otrs vārds ir tuvākmīlestība. Tas nozīmē būt tuviem vīriešu un sieviešu, kurus satiekam ik dienas, perifērijām. Tuvākmīlestība nozīmē just līdzi pēdējiem miesā un garā. Just līdzi ir iespējams tikai tad, kad otra vajadzības un ievainojumi tiek pieņemti mūsu sirdī. „Ir jākļūst par Dieva glāsta lieciniekiem pār katru cilvēces ievainojumu,” aicina pāvests.  Viņš norāda, ka tas viss ir iespējams, kad katrs no mums ir kopā ar Kungu Jēzu, kad runā ar Viņu, ļauj dzīvot sevī Viņa Garam. Tādējādi būsim spējīgi dāvāt cilvēkiem to, ko viņi vēlas – žēlsirdīgā Dieva klātbūtni un tuvību.

Trešais vārds ir darbīga žēlsirdība. Varam teikt arī – žēlsirdības darbi pret tuvākā miesu un garu, proti, rūpēties par visu cilvēku un par katru cilvēku. Pāvests atgādina vārdus no bullas „Misericordiae vultus”, ko viņš uzrakstīja, pasludinot Žēlsirdības gadu: „Dedzīgi vēlos, lai kristīgā tauta Jubilejas laikā padomā par miesas un gara žēlsirdības darbiem. Tas būs veids, kā pamodināt mūsu bieži vien aizmigušo sirdsapziņu, kas mierīgi guļ, kad pretim norisinās nabadzības drāma, un likt tai aizvien vairāk ienākt Evaņģēlija sirdī, kur nabadzīgie ir dievišķās žēlsirdības privileģētie.”

Jēzus sludināšana rāda mums šos žēlsirdības darbus, lai varam saprast, vai dzīvojam, vai nedzīvojam kā Viņa mācekļi. Pāvests aicina atklāt miesas žēlsirdības darbus. Tie ir paēdināt izsalkušos, padzirdīt izslāpušos, apģērbt kailos, pieņemt svešiniekus, aprūpēt slimos, apmeklēt cietumniekus, apglabāt mirušos. „Un neaizmirsīsim arī gara žēlsirdības darbus,” rosina Francisks, proti, dot padomu šaubīgajiem, mācīt nemācītos, vest grēciniekus uz labā ceļa, iepriecināt noskumušos, pacietīgi panest netaisnības, labprāt piedot tiem, kas mūs apkaitinājuši, lūgt Dievu par dzīviem un mirušiem. „Šo Evaņģēlija lappusi māte Terēze ir padarījusi par savas dzīves ceļvedi, par ceļu pretim svētumam. Gluži tāpat tā varētu kalpot arī mums,” atgādina pāvests.

Ceturtais vārds ir ģimene. Tajā izceļas mātes loma. Māte Terēze ir teikusi, ka mammas ir mājas sirds un viņas ir tās, kas veido ģimeni, pieņemot, mīlot un uzņemoties rūpes par bērniem. Daudzas ciešanas jauniešiem izraisa dzīve nelabvēlīgā ģimenē. Mātei māja ir jāpārvērš par mīlestības ligzdu. Dažreiz būt par māti nozīmē patiešām smagu pieredzi, pat krustu. Taču, mums blakus ir Dievmāte, vislabākā no mātēm, kas vienmēr māca būt maigiem ar saviem bērniem. Ģimenē patiešām no mammas un tēta iemācāmies smieties, piedot, pieņemt, uzupurēties citam par citu, dāvāt sevi neko negaidot pretim, lūgties un ciest kopā, priecāties un savstarpēji palīdzēt. Nevienā citā dzīves situācijā nav iespējams dzīvot tā, kā dzīvojam ģimenē. Māte Terēze vienā no savām atbildēm tikšanos laikā, kas aprakstītas šai grāmatā, saka: „Jums aizvien vairāk jākļūst par prieku un Dieva mierinājumu, jāatgriež lūgšana jūsu ģimenē. Ģimenei ir nepieciešama mīlestība, kopība un uzcītīgs darbs. Tā būs vislielākā dāvana, ko varat sniegt Baznīcai.”

Visbeidzot, piektais vārds ir jaunieši. Francisks atgādina vārdus, ar kādiem viņš pats vērsās pie klātesošajiem, jo īpaši jauniešiem, Tirānā, savas vizītes Albānijā laikā 2014. gada 21. septembrī: „Runā, ka Albānija ir visjaunākā zeme Eiropā. Aicinu jūs celt savu eksistenci uz Jēzus Kristus, uz Dieva. Kas ceļ uz Dieva, ceļ uz klints, jo Viņš vienmēr ir uzticīgs, arī tad, ja mums pašiem uzticības pietrūkst. Grāmatas prefācijā Svētais tēvs aicina visus jauniešus nezaudēt cerību, neļaut sev nolaupīt nākotni, jo tā ir viņu rokās. Viņš aicina palikt Kungā un mīlēt tāpat, kā viņus mīl Dievs, būt par tiltu cēlājiem, lai salauztu šķelšanās, atstumšanas, baiļu citam no cita loģiku. Tāpat pāvests aicina kalpot nabadzīgajiem, drosmīgi iet pa dzīvi, kas ir Dieva dāvana. „Lidojiet augstu kā vanagi, kas ir mātes Terēzes dzimtās zemes simbols!” aicina Francisks. Jauniešus viņš aicina iedrošināt savus vienaudžus, uzturēt sevi ar Dieva Vārdu un atvērt sirdis Kristum, Evaņģēlija, Dieva satikšanai, savstarpējam dialogam, lai sniegtu liecību visai pasaulei. Lūdzot mātes Terēzes aizbildniecību, pāvests dod savu apustulisko svētību jauniešiem un visiem, kas lasīs šo grāmatu. „Novēlu, lai šīs lappuses nes labumu jūsu sirdīm, tāpat, kā tās ir nesušas labumu manējai,” raksta pāvests un piesauc žēlsirdību lasītāju mājam, ģimenēm, dzīvei. Viņš aicina lūgt šo žēlsirdību un mieru visai pasaulei.

I. Šteinerte/VR