Apustuļu Pētera un Pāvila svētkos pāvests svin Svēto Misi ar jaunajiem arhibīskapiem-metropolītiem

Svēto Pētera un Pāvila svētku dienā pāvests svinēja Svēto Misi kopā ar jaunajiem arhibīskapiem-metropolītiem un pasniedza viņiem amata zīmi palliju. Homīlijā Francisks atsaucās uz šīsdienas liturģiskajiem lasījumiem, kuros var ievērot kontrastu starp „aizvērtību” un „atvērtību”. Pāvests pievērsa uzmanību arī atslēgu simbolikai. Jēzus tās apsola Sīmanim Pēterim, lai viņš varētu atvērt durvis uz debesu valstību, nevis aizvērt tās cilvēku priekšā, kā to dara daži liekulīgi Rakstu zinātāji un farizeji.

Lasījums no Apustuļu darbiem (12:1-11) rāda trīs „aizvērtības” piemērus. Pēteris tiek iemests cietumā, kopiena savācas aiz slēgtām durvīm lūgšanā, un lasījuma beigās Pēteris pēc atbrīvošanas klauvē pie aizvērtajām Jāņa, saukta arī par Marku, mātes Marijas nama durvīm. Pāvests paskaidroja, ka šais trīs „aizvērtības” piemēros parādās galvenā izeja. Tā ir izeja visai kopienai, kura riskē aizvērties pati sevī, baidoties no vajāšanām. Tā ir izeja arī Pēterim, kurš savas Dieva dotās misijas sākumā pēc Heroda pavēles tiek iemests cietumā un riskē tikt nogalināts. Taču, kamēr Pēteris atradās cietumā, Baznīca dedzīgi par viņu lūdzās. Kungs atbildēja uz lūgšanām un nosūtīja eņģeli, lai atbrīvotu Pēteri un izglābtu no Heroda rokām. Pāvests uzsvēra, ka lūgšana, pazemīgi uzticoties Dievam un Viņa svētajai gribai, vienmēr ir izeja no „aizvērtības” – gan kā indivīdiem, gan veselai kopienai. Tā vienmēr ir brīnišķīga izeja.

Arī Pāvils, rakstot Timotejam, runā par savu atbrīvošanas pieredzi, par izejas rašanu no savas nogalināšanas. Viņš mums vēstī, ka Kungs stāvēja viņam blakus un deva spēku veikt tautu evaņģelizāciju. Bet Pāvils runā arī par daudz lielāku „atvēršanos”, atvēršanos pret bezgalīgi plašāku apvārsni. Tas ir mūžīgās dzīvības apvārsnis, kas viņu gaida šīszemes dzīves beigās. Varam redzēt, ka visa apustuļa dzīve norisinās „izejot” un kalpjot Evaņģēlijam. Pāvila dzīve bija projicēta uz priekšu, nesot Kristu tiem, kas Viņu nepazina, un tad steidzoties Kristus rokās, lai Viņš to „izglābtu debesu valstībai”.

Turpinājumā pāvests pievērsās svētajam Pēterim. Evaņģēlija stāstījums par viņa ticības apliecinājumu un misiju, ko viņam uztic Jēzus, parāda, ka Galilejas zvejnieka Sīmaņa dzīve, tāpat kā mūsu  katra dzīve „atveras”, atveras pilnīgi, kad tajā ienāk Dieva Tēva dāvātā ticības žēlastība. Sīmanis dodas ilgā un sarežīģītā ceļā, kas novedīs viņu pie „iziešanas” no sevis, pie visa cilvēciskā, jo īpaši lepnības atstāšanas. Šai atbrīvošanās procesā izšķirošs spēks ir Jēzus lūgšanai: „Es lūdzu par tevi, lai tava ticība nemitētos” (Lk 22:32). Tikpat izšķirošs ir Kunga līdzjūtīgais skatiens pēc tam, kad Pēteris Viņu noliedza trīs reizes. Tas ir skatiens, kas iziet cauri sirdij un acīs sarieš grēku nožēlas asaras. Tai brīdī Sīmanis Pēteris tika atbrīvots no savas patmīlīgās lepnības un baiļu cietuma. Viņš pārvarēja kārdinājumu aizvērt savu sirdi pret Jēzus aicinājumu sekot Viņam arī krusta ceļā.

Pāvests izcēla kādu epizodi no Apustuļu darbu grāmatas, kurai būtu jāpievērš īpaša uzmanība. Kad Pēteris saprot, ka ir brīnumainā kārtā atbrīvots no Heroda cietuma, viņš iet pie Jāņa, saukta arī par Marku, mātes. Pēteris klauvē pie viņas nama durvīm, tās ir aizvērtas. Dzirdot klauvēšanu, atnāk kalps vārdā Roda. Atpazinis Pētera balsi, viņš nespēj noticēt, ka tas patiešām ir viņš. Pārsteigts un reizē priecīgs Roda nevis atver durvis, bet skrien pie saimnieces par to paziņot.

Pāvests norādīja, ka šis stāsts, kurš var likties komisks, liek nojaust to baiļu atmosfēru, kādā dzīvoja pirmā kristīgā kopiena, proti, aiz slēgtām durvīm. Tās reizē bija slēgtas arī Dieva pārsteigumiem. Francisks teica, ka bailes mūs vienmēr paralizē, tās liek aizvērties sevī, aizvērties Dieva pārsteigumiem. Šī detaļa vēstī par nemitīgu Baznīcas kārdinājumu aizvērties briesmu priekšā. Taču nevar neievērot arī nelielās „atvēršanās”, nelielās spraugas, ko paver Dievs. Svētais evaņģēlists Lūka stāsta, ka tai namā daudzi bija sapulcējušies uz lūgšanu. Pāvests sacīja, ka lūgšana palīdz atvērt ceļu no „aizvērtības” uz „atvērtību”, no bailēm un drosmi, no skumjām uz prieku. „Un varam piebilst,” teica Francisks, „no šķelšanās uz vienotību”.

Romas bīskaps uzsvēra, ka šodien to varam paļāvīgi teikt kopā ar brāļiem, kas ir ieradušies uz svēto Pētera un Pāvila svētkiem. Svētais tēvs pieminēja klātesošos Konstantinopoles ekumeniskā patriarhāta pārstāvjus. Viņš atgādināja, ka šodien ir arī visas Baznīcas kopības svētki, jo Romā ir ieradušies arhibīskapi-metropolīti, lai saņemtu palliju – vienotības zīmi ar Pētera pēcteci. Pāvests lūdzās, lai svētie Pēteris un Pāvils aizbildina par visiem, lai varam priecīgi iet pa šo ceļu, pieredzēt Dieva atbrīvojošo darbību un liecināt par to pasaulei.

I. Šteinerte/VR