Tikai Jēzus var atnest mūsu sirdij mierinājumu

Par ko mūsdienu cilvēki uzskata Jēzu? Par ko es Viņu uzskatu? Kas man ir Jēzus? Tie ir jautājumi, kurus pāvests aicināja pārdomāt, uzrunājot svētdien Svētā Pētera laukumā uz lūgšanu „Kunga eņģelis” sapulcējušos ticīgos. No atbildes uz šiem jautājumiem būs atkarīgs tas, vai mēs tiksim galā ar savu iekšējo tukšumu un nemieru, ko tik bieži izjūtam un piedzīvojam.

Komentējot šai dienai veltīto Evaņģēlija fragmentu (sal. Lk 9, 18-24), Francisks norādīja, ka Jēzus laika biedri, pat ja Viņu cienīja un uzskatīja par lielu pravieti, tomēr vēl īsti Viņu nepazina. Vienīgi Pēteris atbildēja, ka Viņš ir Kristus, tas ir, Dieva Dēls jeb Mesija, ko Tēvs sūtīja, lai atpestītu pasauli. Pēc šīs atbildes Jēzus saprata, ka Pēteris bija no Tēva saņēmis ticības dāvanu. Līdz ar to Viņš sāka runāt atklāti par savām ciešanām un nāvi. Šie paši jautājumi šodien tiek uzdoti arī mums. Pāvests atgādināja, ka Pētera atbildei jākļūst par mūsu atbildi. Mēs esam aicināti ar prieku apliecināt, ka Jēzus ir Dieva Dēls, mūžīgais Tēva Vārds, kurš tapa Cilvēks, lai izlietu pār cilvēci žēlsirdības pārpilnību. „Pasaulei vairāk nekā jebkad agrāk ir vajadzīgs Kristus, Viņa pestīšana, Viņa žēlsirdīgā mīlestība”, uzsvēra Svētais tēvs. „Daudzi cilvēki izjūt tukšumu sev apkārt un arī sevī. Dažreiz to izjūtam varbūt arī mēs. Citi, nabadzības un konfliktu dēļ, dzīvo nemierā un nedrošībā. Mums visiem ir vajadzīgas atbildes uz saviem jautājumiem, uz saviem konkrētajiem jautājumiem”.

Turpinājumā pāvests atgādināja, ka tikai Kristū mēs varam atrast īsto mieru un katru cilvēcisko ilgu piepildījumu. Neviens tik labi nepazīst cilvēka sirdi kā Jēzus. Tāpēc Viņš spēj to dziedināt, piepildīt ar dzīvību un nest mierinājumu. Pabeidzis runāt ar apustuļiem, Jēzus vērsās pie visiem cilvēkiem, sakot: „Ja kāds grib man sekot, lai aizliedz sevi, ik dienas ņem savu krustu un seko man”. Te nav runa par krustu kā rotas lietu vai ideoloģisko krustu – paskaidroja Francisks. Te ir runa par dzīves krustu, par savu pienākumu krustu, par mīlestības pilnu uzupurēšanos citu labā – savu vecāku, bērnu, ģimenes, draugu labā, kā arī – pat ienaidnieku labā. Runa ir par gatavību būt solidāriem ar nabagiem, par pūliņiem taisnības un miera labā. Lai uzņemtos uz saviem pleciem šo krustu, mums vienmēr kaut kas ir jāzaudē. Nekad nedrīkstam aizmirst Jēzus vārdus: „Kas savu dzīvību pazaudēs (Kristus dēļ), tas to izglābs”. Lai mēs iegūtu, ir jāzaudē. Pāvests aicināja klātesošos atcerēties visus tos brāļus, kuri īsteno šos Jēzus vārdus savā dzīvē, ziedojot savu laiku, savu darbu, pūliņus un pat savu dzīvību tam, lai tikai nenoliegtu ticību Kristum. Jēzus, caur Svēto Garu, dod mums spēku iet ticības ceļā uz priekšu un liecināt – sacīja Francisks, piebilstot, ka mums ir jādzīvo saskaņā ar savu ticību. Mēs nedrīkstam teikt vienu, bet darīt citu. Šajā ceļā mūs vienmēr pavada Dievmāte. Tāpēc ļausim, lai viņa ņem mūs pie rokas! Viņa mūs izvedīs cauri visiem vistumšākajiem un vissmagākajiem dzīves brīžiem.

Pēc lūgšanas „Kunga eņģelis” pāvests aicināja katoļticīgos vienoties lūgšanā ar pareizticīgajiem brāļiem, kuri pulcējušies Krētā, lai piedalītos Lielajā Baznīcas koncilā. Tā kā pirmdien ir ANO ieviestā Pasaules bēgļu diena, Francisks atgādināja, ka bēgļi ir tādi paši cilvēki kā visi, bet karš viņiem ir atņēmis mājas, darbu, vecākus un draugus. „Viņu dzīves stāsti un viņu sejas vaibsti ir mums adresēts aicinājums ar jaunu apņēmību iesaistīties miera un taisnīguma veicināšanā”, sacīja pāvests. „Tāpēc gribam būt ‘ar viņiem’: satikt viņus, pieņemt, uzklausīt, lai visi kopā kļūtu par miera veicinātājiem kā to grib Dievs”. Minētās dienas šī gada temats: „Kopā ar bēgļiem. Mēs esam tā pusē, kurš ir spiests bēgt”.

J. Evertovskis / VR