Pieņemt un cienīt cilvēkus ar īpašām vajadzībām

Sestdien, 11. jūnijā, pāvests pieņēma audiencē Itālijas Bīskapu konferences rīkotās tikšanās 650 dalībniekus. Vatikānā notiekošā tikšanās ir veltīta cilvēku ar īpašām vajadzībām katehēzei un pastorālajai aprūpei. Tā tika sarīkota, atzīmējot 25. gadskārtu kopš minētās konferences ietvarā izveidots Katehēzes sektors personām ar īpašām vajadzībām. Saietā uzstājas Boloņas arhibīskaps Matteo Marija Dzuppi un kopienas „Šķirsts” dibinātājs Žans Vanjē. Sestdienas pievakarē paredzēta iziešana pa Svētā Pētera bazilikas Svētajām durvīm un svētku brīdis Svētā Eņģeļa pilī, bet svētdienas priekšpusdienā tikšanās dalībnieki piedalīsies pāvesta celebrētajā Svētajā Misē.

Pāvila VI zālē sapulcējušos audiences dalībniekus Francisks uzrunāja saviem vārdiem un atbildēja uz viņu jautājumiem, bet iepriekš sagatavoto uzrunu klātesošie saņēma rakstiskā veidā. Tajā pāvests mudina turpināt darīt visu iespējamo, lai cilvēki ar īpašām vajadzībām tiktu pilnībā pieņemti draudzēs, asociācijās un ekleziālajās kustībās. Pastorālais darbs ar šiem cilvēkiem prasa divējādu uzmanību: apzināties, ka katra šāda persona, tai skaitā, ar smagu invaliditāti, var saņemt audzināšanu ticībā, un vēlēties pieņemt viņu kā darboties spējīgu kopienā, kurā viņa dzīvo. Pāvests uzsver, ka cilvēki ar īpašām vajadzībām ir spējīgi ne tikai piedzīvot īstu satikšanos ar Kristu, bet arī būt par Viņa lieciniekiem citiem. „Daudz kas ir izdarīts personu ar īpašām vajadzībām pastorālajā aprūpē”, viņš raksta. „Tomēr ir jāiet uz priekšu, piemēram, labāk novērtējot viņu apustuliskās un misionārās spējas un, pāri visam – viņu kā personu un kā dzīvo Baznīcas locekļu „klātbūtnes” vērtību. Vājumā un trauslumā ir apslēpti dārgumi, ar kuriem var atjaunot mūsu kristīgās kopienas”.

Pāvests atgādina, ka, lai mēs pieņemtu cilvēkus ar īpašām vajadzībām, ir jāapzinās, ka katra persona ir vienreizēja un neatkārtojama. Kristīgajām kopienām jākļūst par īstām „mājām”, kur katrs tiktu pieņemts, saprasts un cienīts. Uzrunā Svētais tēvs pievēršas arī jautājumam par šo cilvēku laišanu pie sakramentiem, uzsverot, ka viņi, tai skaitā tie, kuriem ir vissmagākie psihiskie traucējumi, ir aicināti uz sakramentālās dzīves pilnību. Sakraments ir dāvana un liturģija ir dzīve. Pirms nekā izprast racionāli, to ir jāizdzīvo. Līdz ar to, nevar attaisnot to aizbildinājumus, kuri saka: „Šie cilvēki taču nesaprot” vai „viņiem tas nav vajadzīgs”. Liedzot tiem sakramentus, tiek liegta iespēja ņemt dalību dievišķajā un Baznīcas dzīvē. Baznīcas locekļiem ir jādara visu iespējamo, lai katrs kristietis varētu iegūt tikšanās ar Kristu sakramentos pieredzi. Jāļauj, lai cilvēki ar īpašām vajadzībām piedzīvotu, ka Dievs ir mūsu Tēvs, kas mūs mīl, un ka Viņš īpaši mīl mazos un nabagus. Noslēgumā Francisks norāda, ka ir svarīgi šos cilvēkus iesaistīt arī Baznīcas liturģiskajā dzīvē.

Dialoga ar audiences dalībniekiem laikā pāvests atgādināja, ka mums visiem, neskatoties uz to, ka esam dažādi un atšķirīgi viens no otra, ir visas iespējas augt, attīstīties, iet uz priekšu un mīlēt. Dažādības ir liela bagātība – viņš uzsvēra. Bez tam, Francisks norādīja, ka šodien īpaši aktuāls jautājums ir klausīšanās. Baznīcā tiek darītas daudzas labas lietas, bet ir viena lieta, kurai vajadzētu pievērst lielāku uzmanību, proti, lajiem un, it īpaši, priesteriem vajadzētu mācīties vairāk klausīties. Ja kādam liekas, ka tas ir garlaicīgi, tad jāpatur prātā, ka katra cilvēka sirdī mīt Kungs. Tāpēc ir svarīgi būt pacietīgiem un klausīties.

J. Evertovskis / VR