Pāvests priesteriem: Žēlsirdība nebaidās sasmērēt rokas

Žēlsirdības sievišķīgais aspekts ir mātes mīlestība, kas ar neizsakāmu maigumu raugās uz tikko piedzimušo jauno radību un rūpējas, lai tai nekā netrūktu un lai tā varētu dzīvot un attīstīties (rahamim), bet vīrišķīgais aspekts ir paļāvība un uzticība Tēvam, kurš vienmēr atbalsta, piedod un nepārtraukti vada savus bērnus viņu ceļā. Žēlsirdība reizē ir arī «derības» auglis – tāpēc tiek uzsvērts, ka Dievs atceras savu žēlsirdības (hesed) paktu. Par to pāvests Francisks runāja Romas diecēzes priesteriem, kuri ceturtdienas, 2. jūnija, rītā sapulcējās Svētā Jāņa Laterāna bazilikā, lai piedalītos pāvesta vadītajās rekolekcijās.

Pirmo konferenci Svētais tēvs veltīja žēlsirdības aspektiem, atgādinot, ka nekas mūs nevieno ciešāk ar Dievu, kā žēlsirdība, un nekas tā neapgaismo mūsu ticību, kā šķīstīšanās no grēkiem. Vārdi, kas ietverti svētā Mateja evaņģēlija 25. nodaļā: «Svētīgi žēlsirdīgie, jo viņi saņems žēlsirdību», palīdz labāk saprast Dieva gribu un misiju, kādu Viņš mums uztic, kā arī ved mūs no apziņas, ka esam žēlsirdības objekti, līdz vēlmei dalīties žēlsirdībā ar citiem cilvēkiem.

Turpinot uzrunu, Francisks atgādināja, ka viens žēlsirdības darbs palīdz mums veikt citus žēlsirdības darbus. Atsaucoties uz svētā Ignācija no Lojolas garīgajiem vingrinājumiem, pāvests teica, ja sāksim ar pateicību Kungam, kas brīnumainā veidā mūs ir radījis un vēl brīnumainākā veidā mūs ir atpestījis, tad tā mūsos uzmodinās dziļu nožēlu par saviem grēkiem. Ja sāksim ar līdzjūtību pret nabagiem un atstumtajiem, tad tā palīdzēs mums apzināties, ka arī pašiem ir vajadzīga žēlsirdība. Apziņa, ka žēlsirdība vieno cilvēku ar Dievu, stiprina vēlmi darboties. Pāvests uzsvēra, ka nevaram meditēt par žēlsirdību, nepārvēršot to konkrētā darbībā. Sarunā ar Dievu centīsimies atklāt savu grēku, par ko visvairāk kaunāmies un no kā gribam pēc iespējas ātrāk attīrīties. Žēlsirdība tiek kontemplēta darbībā, priesteriem atgādināja Svētais tēvs, aicinot viņus kļūt aizvien spējīgākiem saņemt un dāvāt žēlsirdību.

Pāvests mudināja priesterus pārdomāt Jēzus līdzību par žēlsirdīgo Tēvu, sākot ar pazudušā dēla dzīves kritisko brīdi. Redzam jaunu vīrieti, kas atrodas kūtī, paša sagatavotajā egoisma ellē. Viņš vēlējās bezgalīgu brīvību, bet kļuva par nožēlojamu vergu. Viņš skatās uz cūkām, kas ēd pupu mizas, un viņā rodas skaudība un reizē mostas dziļas un neizsakāmas ilgas. Ilgas ir spēcīgas jūtas, sacīja pāvests. Tās saistās ar žēlsirdību, kas paplašina dvēseli. Ilgas atgādina par labumu, kāds mums pieder. Tā ir dzimtene, kur esam dzimuši un auguši, un kuru pēc savas gribas esam attstājuši. Ilgas iekvēlina sirdī cerību un vēlmi atgriezties mājās. Ieraugot savu dēlu, tēvs izsteidzās tam priekšā, apskāva, skūpstīja, lika kalpiem atnest tīras drēbes un pirkstā uzlika viņam gredzenu. Pēkšņi netīrais, noskrandušais dēls kļuva par svētku viesi. Tā bieži jūtamies pēc labas grēksūdzes, atzina pāvests.

Francisks aicināja priesterus kontemplēt Asinis, kas izplūst no Jēzus un Tēva sirds. Tas ir vienīgais dārgums, ko varam dāvāt mūsdienu pasaulei. Asinis attīra un vieno visu un visus. Kunga Asinis attīra mūs no grēkiem. Tas ir dziedinošais dzēriens, kas atgriež dzīvību tam, kas grēka dēļ bija miris, sacīja Svētais tēvs.

S. Krivteža / VR