Marija – vispilnīgākais žēlsirdības trauks

Uzrunājot Svētās Marijas Lielākajā bazilikā sapulcējušos priesterus, kuri šajās dienās piedalās viņiem veltītās jubilejas pasākumos, pāvests aicināja tos būt par žēlsirdības „traukiem” un visās dzīves grūtībās meklēt patvērumu pie Dievmātes. Dieva žēlsirdība vienmēr ir lielāka par mūsu grēka apziņu – viņš atgādināja. Svarīgi, lai priestera sirds būtu atvērta šai žēlsirdībai. Francisks atzina, ka gandrīz visi lielie svētie bija lieli grēcinieki, vai arī tie apzinājās, ka tikai Dieva žēlastība viņus ir pasargājusi no grēkiem. Šajā sakarā Svētais tēvs norādīja, ka parasti labākais biktstēvs ir tas, kurš pats prot vaļsirdīgi atzīties savos grēkos.

Otrajā katehēzē pāvests pieskārās dažu svēto dzīvei un aicināja priesterus sekot Vissvētākās Jaunavas Marijas paraugam, kura ir visskaistākais un vispilnīgākais žēlsirdības trauks. Viņa saņēma Dieva žēlsirdību un dalījās tajā ar citiem. Ko priesteris var mācīties no Dievmātes?

Pirmkārt, Marija mūs uzlūko ar tādu skatienu, ka mēs sajūtamies pieņemti viņas klēpī – sacīja Francisks. Marija māca, ka vienīgais spēks, ar kuru varam iegūt cilvēku sirdi, ir Dieva maigums. Cilvēkus var piesaistīt nevis ar instrumentu spēku vai likuma stingrību, bet „ar dievišķās mīlestības visvareno vājumu”. Cilvēki meklē glābiņu, ģimenes atmosfēru, mājas siltumu. „Ja jūs pamanāt, ka jūsu skatiens dažreiz nocietinās, un, tiekoties ar cilvēkiem, jūs kļūstat aizkaitināti vai arī neko nejūtat, uzlūkojiet atkal Mariju!”, mudināja pāvests. „Uzlūkojiet viņu ar savu vismazāko ļaužu acīm, kuri meklē patvērumu, un viņa atbrīvos jūsu acis no visiem „kataraktiem”, kas neļauj cilvēku dvēselēs saskatīt Kristu! Viņa jūs dziedinās no ikvienas tuvredzības, kas aptumšo un neļauj redzēt ļaužu vajadzības (…)”.

Otrkārt, Marija mūs uzlūko, it kā „aužot audeklu”. Raugoties uz viņu, priesteris saskatīs, kā vislabāk izmantot visu to, ar ko ļaudis pie viņa atnāk. Redzot, kā Dievs ir „audis” jeb veidojis, piemēram, Gvadalupes Dievmātes attēlu, priesteris labāk saskatīs, ko Dievs ir paveicis viņa dvēselē un visas Baznīcas dzīvē. Šajā sakarā pāvests paskaidroja, ka Dievs savā žēlsirdībā neveido mūs no ārienes. Viņš neizskaistina mūsu seju, kā to varam izdarīt ar fotogrāfijām, izmantojot „fotošopu”, bet Viņš ar mūsu pašu nožēlojamajiem trūkumu un grēku diegiem, kas izlaisti caur mīlestības pilnā Debesu Tēva rokām, tā veido mūsu dvēseli, ka tā tiek atjaunota pēc Viņa paša Dēla, Jēzus Kristus, attēla. Francisks aicināja priesterus būt atvērtiem Dieva brīvajai darbībai un būt pazemīgiem, lai tādā veidā atklātu cilvēkiem Dieva vaiga skaistumu. Viņš mudināja ar cilvēcības smalkajiem diegiem pacietīgi veidot jaunu cilvēku, ko tauta tik ļoti gaida. Pretendēt izmainīt cilvēkus, domājot, ka it kā Dieva mīlestībai nepietiktu spēka to izdarīt, ir tukša vēlme. Svētais tēvs aicināja klātesošos nevadīties pēc tās.

Treškārt, Marija mūs uzlūko ar lielu vērību un uzmanību. Ja kāds atrodas viņas priekšā, Dievmāte ir pilnīgā viņa rīcībā. Priesterim jāsaprot, ka katrā cilvēkā, kurš meklējot Dievu, to uzlūko, ir kaut kas vienreizējs. Viņam jāprot sazīmēt cilvēku ciešanas, viņu vajadzības. Viņa sirdij jābūt tādai, kāda ir Labā Gana sirds. Pāvests apliecināja, ka prasa bīskapiem, lai tie vienmēr rūpētos par saviem priesteriem un neļautu, ka priesteris tiktu pakļauts vientulībai un justos pamests, tādā veidā kļūstot par pasaulīgā gara upuri. „Pasaule vēro mūs uzmanīgi”, atzina Francisks, „bet tā to dara, lai mūs ‘aprītu’, lai padarītu mūs par patērētājiem. Tāpēc mums visiem vajadzīgs rūpju pilns, nesavtīgs skatiens”.

Ceturtkārt, Marijas skatiens ir visaptverošs skatiens. Tas aptver mūsu pagātni, tagadni un nākotni. Tas nav sadrumstalots skatiens. Žēlsirdība prot redzēt visu kopumā un saskatīt svarīgāko. Priesterim jāsaskata, ka visu viņa dzīvi viņu pavada Marijas žēlsirdība. Tā viņam „iet” pa priekšu. Tāpat kā Kānas kāzās, Marija zina, kas tam vajadzīgs, un par to parūpējas. Marija ir žēlsirdības, dzīvības un maiguma Māte. Viņa ir mūsu cerība – atgādināja pāvests. Viņas acis ir vislabākais žēlsirdības trauks, no kura varam smelt šo labestības pilno skatienu, pēc kura mums tik ļoti slāpst. Šīs žēlsirdīgās acis palīdz saskatīt Dieva žēlsirdības darbus pasaulē.

J. Evertovskis / VR