Atmest vienaldzību un izkopt žēlsirdības attieksmi pret savu tuvāko

Būt žēlīgam pret tiem, kuriem ir vajadzīga mīlestība – tas ir viens no daudzajiem žēlsirdības aspektiem. Pāvests par to runāja sestdien, 14. maijā, speciālās Jubilejas gada audiences laikā. Viņš aicināja atmest vienaldzību, kas neļauj saskatīt savu apkārt esošo brāļu vajadzības, un izkopt šo patiesi žēlīgo attieksmi pret citiem. Jautājums, ko Francisks aplūkoja, ir apzīmējams ar latīņu vārdu „pietas”. Tam ir vairākas nozīmes. „Pietas” ir arī viena no Svētā Gara dāvanām, ko šajā gadījumā latviski tulkojam ar vārdu „dievbijība”. Tā norāda uz mūsu piederību Dievam un mūsu dziļo saikni ar Viņu. Būt dievbijīgam nenozīmē izlikties par svētu. Dievbijība skar mūsu kristīgās dzīves un identitātes pašu būtību. Turklāt, tā nav šķirama no īstas cilvēcības.

Pievēršoties tai kā vienam no žēlsirdības aspektiem, pāvests akcentēja tieši šo spēju būt žēlīgam jeb apžēloties pret tiem, kuriem ir īpaši vajadzīga mūsu mīlestība. Jēdziens „pietas” bija sastopams jau grieķu-romiešu pasaulē un ar to apzīmēja pakļaušanos priekšniekiem. Pāri visam ar to apzīmēja pakļaušanos dieviem, kā arī bērnu cieņu jeb pietāti pret vecākiem un sirmgalvjiem. Šodien mums vajadzētu būt uzmanīgiem, lai neaprobežotos tikai ar virspusējām žēluma emocijām, jo tādā veidā mēs ievainotu otra cilvēka cieņu – brīdināja Svētais tēvs. Bez tam, šo spēju būt žēlīgam nedrīkst pielīdzināt arī tai līdzjūtībai, kādu izjūtam pret saviem mājdzīvniekiem. Dažreiz cilvēki ir ļoti līdzjūtīgi un žēlīgi pret dzīvniekiem, bet tai pat laikā – vienaldzīgi pret savu brāļu ciešanām. „Bet cik gan bieži varam redzēt ļaudis, kas ir ļoti piesaistījušies kaķiem, suņiem, bet atstāj novārtā savu tuvāko!”, sacīja Francisks.

Evaņģēliji vēstī, ka bieži vien slimi, nabadzīgi, ļaunā gara apsēsti vai citu likstu piemeklēti cilvēki vēršas pie Jēzus ar spontānu saucienu: „Apžēlojies” (sal. Mk 10, 47-48; Mt 15, 22; 17,15). Jēzus visiem pievērš savu žēlsirdības pilno skatienu un steidzas nest mierinājumu. Pāvests paskaidroja, ka ar šādiem palīgā saucieniem vai lūgumiem apžēloties, katrs apliecināja Jēzum arī savu ticību. Parasti šie ļaudis uzrunāja Jēzu „Mācītāj”, „Dāvida Dēls” un „Kungs”. Viņi nojauta, ka Jēzū bija kaut kas vienreizējs un ka Viņš bija spējīgs tiem palīdzēt atbrīvoties skumju pilnā stāvoļa. Tie sajuta viņā esošu paša Dieva mīlestību. Jēzus, savukārt, aicināja šos cilvēkus paļauties, ticēt Viņam un Viņa Vārdam. Apžēloties, Viņam nozīmēja dalīties cilvēku skumjās un reizē pārvērst tās priekā.

Arī mēs esam aicināti daudzās dzīves situācijās izkopt sevī žēlsirdības attieksmi, nokratot vienaldzības jūgu, kas neļauj saskatīt savu apkārt esošo brāļu vajadzības, un atbrīvojoties no materiālās labklājības verdzības – mudināja pāvests. Noslēgumā viņš aicināja ticīgos sekot Dievmātes piemēram, kura rūpējas par katru no saviem bērniem un ir mums, ticīgajiem, „žēlsirdības ikona”.

Kā jau tika minēts, „pietas”, ko, runājot par žēlsirdības dāvanām, tulkojam ar vārdu „dievbijība”, norāda uz mūsu dziļo saikni ar Dievu. Šajā sakarā pāvests, tuvojoties Vasarsvētkiem, pirms gada skaidroja, ka runa ir par tādu saikni, kas piešķir jēgu visai mūsu dzīvei un palīdz mums būt stipriem un vienotiem ar Dievu pat vissmagākajos dzīves brīžos. Pateicoties dievbijības dāvanai, pirmkārt, padziļinās mūsu saikne ar Dievu, stiprinās ar visu sirdi izdzīvotas attiecības un mīlestība uz Viņu, otrkārt, mēs iemantojam spēju izliet šo mīlestību arī pār citiem cilvēkiem un saskatīt, ka citi ir mūsu brāļi. Tāpēc šeit var runāt par patiesu līdzjūtību, žēlsirdību un žēlumu, bet nevis par svētulību, farizejiskumu vai liekulību. Būt žēlsirdīgiem pret citiem nenozīmē pievērt acis, izlikties vai tēlot svēto. Pateicoties dievbijībai, mēs kļūstam patiesi spējīgi priecāties ar tiem, kuri priecājas, raudāt ar tiem, kuri raud, būt līdzās tam, kurš ir vientuļš, aizrādīt tam, kurš maldās, mierināt noskumušo, palīdzēt tam, kuram ir vajadzīga palīdzība. Saņemot šo Svētā Gara dāvanu, mēs iemantojam lēnprātību, mieru, pacietību. Pateicoties tai, varam būt mierā ar Dievu un pazemīgi kalpot saviem līdzcilvēkiem. 

Svētā Pētera laukumā sapulcējušos svētceļniekus un visus ticīgos pāvests aicināja lūgt, lai Svētais Gars palīdz pieaugt ticībā un mīlestībā, un kļūt par īstas žēlsirdības lieciniekiem.

Audience notika divās vietās – Svētā Pētera laukumā un Pāvila VI zālē. Tā kā Romā stipri līst, tad slimnieki bija pulcējušies zālē. Pāvests viņus apmeklēja īsi pirms audiences, aicināja lūgties par viņu un par visu Baznīcu, un atgādināja, ka Kungs ir ļoti labs.

J. Evertovskis / VR