Dzīvi ir vērts „sadedzināt” Evaņģēlija sludināšanas dēļ

„Paklausība Gara balsij, kas liek „sadedzināt” dzīvi Evaņģēlija sludināšanas dēļ arī vistālākajās vietās. Tā raksturo katru sievieti un katru vīrieti, kuri izvēlas kalpot Baznīcai, dodoties misijā,” par šādu aspektu pāvests Francisks runāja 10. maija rītā, Svētās Mises sprediķī.

Aicinājums, kas liek dāvāt savu dzīvi Kristum, vēl jo vairāk, to „sadedzināt”. Tas ir katra apustuļa sirdī. Uguns bija tā, kas dedzināja svētā Pāvila sirdi. Pāvests konstatēja, ka tā pati uguns deg arī daudzajos jauniešos, meitenēs un puišos, kuri ir atstājuši dzimto zemi, ģimeni, kurā uzauguši, un devušies tālu, uz citiem kontinentiem sludināt Jēzu Kristu.

Francisks savās pārdomās vadījās pēc Apustuļu darbu grāmatas, kas vēstī par Pāvila atvadīšanos no Milētas kopienas. Tā ir aizkustinoša epizode. Pāvils zina, un to arī pasaka, ka šo kopienu viņš vairs nesatiks. Ir pienācis laiks doties uz Jeruzalemi. Uz šejieni ved Svētais Gars, tas pats Gars, kura absolūto kundzību viņš atzīst pār savu dzīvi. Šis Gars viņu vienmēr ir mudinājis sludināt Evaņģēliju, stājoties pretim problēmām un ciešanām. Pāvests izteica pārliecību, ka šis Evaņģēlija fragments visos laikos ir bijis stimuls kristiešiem, kas devušies misijās:

„Viņi gāja, Svētā Gara mudināti. Tas ir aicinājums! Un kad gadās apmeklēt šīs misiju vietas, kapsētas, vai dievnamus, kuros viņi atdusas, redzam tiem  veltītas piemiņas plāksnes. Daudzi ir miruši jauni, jaunāki par 40 gadiem. Daudzi nav bijuši gatavi pārciest slimības, kas plosās šais vietās. Savu dzīvību viņi atdeva, būdami vēl jauni. Viņi savu dzīvi „sadedzināja”. Domāju, ka viņi šai pēdējā brīdī, būdami tālu no savas dzimtenes, no savas ģimenes, no saviem tuviniekiem, no sev mīļajiem cilvēkiem, ir teikuši: „Tas, ko esmu paveicis, bija to vērts.”

„Misionārs dodas ceļā nezinot, kas to sagaida,” Svētais tēvs pievērsās svētā Franciska Ksavera atvadām, ko aprakstījis spāņu rakstnieks un dzejnieks Hozē Marija Pemans. Franciskam Ksaveram veltītā lappuse ļoti atgādina apustuļa Pāvila vārdus: „... zinu tikai, ka Svētais Gars man visās pilsētās atgādina, ka mani gaida važas un ciešanas,” teica apustulis savā atvadu runā. „Misionārs zina, ka dzīve nebūs viegla, bet viņš iet uz priekšu,” komentēja pāvests, atcerēdamies arī mūsdienu misionārus.

„Mūsu misionāri, šie mūsdienu evaņģelizācijas varoņi... Eiropa, kas ar misionāriem ir piepildījusi visus kontinentus... Un viņi gāja, negriežoties atpakaļ. Domāju, ka ir taisnīgi, ka mēs pateicamies Kungam par viņu liecību. Un taisnīgi ir, ka priecājamies, ka mums ir šie misionāri, kas ir īsti liecinieki. Domāju, kāds bija viņu pēdējais brīdis, kādas bija atvadas? Kā Ksavers: „Es atstāju visu, bet tas bija to vērts!” Anonīmi viņi devās ceļā. Daudzi kļuva mocekļi, kas atdeva savu dzīvību par Evaņģēliju. Viņi ir mūsu godība – šie misionāri! Mūsu Baznīcas godība!”

Misionāra kvalitāte ir „paklausība”, uzsvēra Francisks. Savu sprediķi viņš noslēdza ar lūgšanu, lai vairāk par neapmierinātību, kas savažo mūsdienu jauniešus, Svētā Gara balss liek tiem doties tālāk, liek „sadedzināt” dzīvi par cēlām lietām:

„Vēlos teikt mūsdienu puišiem un meitenēm, kuri nejūtas ērti, kuri saka: „nē, neesmu pārāk laimīgs ar šo konsumisma kultūru, ar šo narcisisma kultūru...” Bet paraugieties uz apvārsni! Paraugieties uz mūsu misionāriem! Lūgt Svēto Garu, kas liek iet tālu, liek „sadedzināt” savu dzīvi. Tas ir spēcīgs vārds, bet dzīvi ir vērts dzīvot! Taču, lai to labi dzīvotu, lai to „sadedzinātu” kalpošanā, sludināšanā, ir jāiet uz priekšu. Un tas ir prieks, ko dod Evaņģēlija sludināšana.”

I. Šteinerte/VR