Dzīvot Svētā Gara vadībā, lai atbrīvotu nabagus un apspiestos

„Ja jūsu dzīvēs būs klātesošs Dievs, tad prieks sludināt Viņa Evaņģēliju būs arī jūsu spēks”, sacīja pāvests, 2. maijā uzrunājot Žēlsirdības Dievmātes ordeņa ģenerālkapitula dalībniekus. Ordeņa aizsākumi meklējami 13. gs. sākumā, kad kādam franču tautības priesterim Barselonā (Spānijā) parādījās Dievmāte, stādot sevi priekšā kā Žēlsirdības Jaunavu, un aicināja nodibināt reliģisku ordeni, kas nodarbotos ar musulmaņu verdzībā nonākušo kristiešu atbrīvošanu. Šajās dienās Romā notiekošā ģenerālkapitula locekļi atskatās uz aizvadītajiem 800 gadiem un paveiktajiem lielajiem atbrīvošanas darbiem, kā arī piemin ordeņa brāļu drosmi un svētumu. Francisks savā uzrunā atgādināja, ka nepietiek tikai raudzīties uz pagātni, bet ir svarīgi meklēt veidus, kā pārvarēt mūsdienu pasaules izaicinājumus. Ordeņa patiesā dzīve pastāv tanī, ka tiek pielikti visi nepieciešamie pūliņi, lai nemitīgi ietu atjaunotnes ceļu. Tikai tad būs iespējams adekvāti atbildēt mūsdienu pasaules un Baznīcas reālajām vajadzībām.

Ģenerālkapitula temats ir: „Žēlsirdība: piemiņa un pravietojums brīvības perifērijās”. Pāvests šajā sakarā atgādināja, ka būt par pravieti nozīmē izmantot savu cilvēcisko vārdu un savas spējas Dieva Vārda izplatīšanai. Bez tam, tas nozīmē aizmirst sevi un ļaut, lai mūsu vājumā atklājas Dieva varenība. Pravietis ir Dieva sūtītais. Viņš ir saņēmis Svēto Garu, lai kalpotu svētajai Dieva tautai. „Jūs saņēmāt arī dāvanu un tikāt konsekrēti misijai, kas ir žēlsirdības darbs”, turpināja Svētais tēvs. „Tas nozīmē sekošanu Kristum, nesot Evaņģēlija labo vēsti nabagiem un atbrīvojot apspiestos (sal. Lk 4,18). Dārgie brāļi, mūsu saliktie reliģiskie svētsolījumi ir dāvana un reizē liela atbildība. Tāpēc balstīsimies nevis uz saviem spēkiem, bet vienmēr paļausimies uz Dieva žēlsirdību”.

Pāvests aicināja klātesošos būt modriem, neatlaidīgiem ikdienas lūgšanā un izkopt savu iekšējo dzīvi. Viņš atgādināja, ka tie ir svarīgi cilvēka dzīves pīlāri, uz kuriem viņš var droši balstīties. „Ja jūsu dzīvēs būs klātesošs Dievs, tad prieks sludināt Viņa Evaņģēliju būs arī jūsu spēks”, viņš sacīja. Kalpojot Baznīcā, svarīgi liecināt ne tikai ar saviem vārdiem, bet arī ar darbiem, veicinot brālību, saskaņu un izplatot mīlestību. Bez tam, pravietim jāprot doties uz perifērijām, esot brīvam no visādām „bagāžām” – atgādināja Francisks. Viņš mudināja ordeņa ģenerālkapitula locekļus sekot saviem priekštečiem, kuri devās pie nabagiem un atstumtajiem, un nesa tiem mierinājumu. Tas ir Svētais Gars, kurš liek pie tiem doties. Sekot šiem priekštečiem nozīmē saprast, ka, lai atbrīvotu nabagus no likstām, kas tos dara nebrīvus, mums pašiem ir jākļūst maziem. Mums jābūt gataviem „pasludināt Kunga žēlastības gadu” visiem, pie kuriem esam sūtīti – tiem, kuri tiek ticības dēļ vajāti, ieslodzītajiem, tiem, kuri tiek dažādā veidā ļaunprātīgi izmantoti, jauniešiem, kuri ilgojas pēc žēlsirdības, un draudžu ticīgajiem.

J. Evertovskis / VR