Vēsts, aizbildniecība, cerība – trīs kristīgās dzīves dimensijas

Vēsts, aizbildniecība, cerība. Šiem trim vārdiem bija centrālā vieta pāvesta homīlijā 22. aprīļa rītā, Svētās Mises laikā. Francisks uzsvēra, ka kristietis ir cerības cilvēks, kurš „cer, ka Kungs atgriezīsies”. Svētais tēvs pamudināja būt drosmīgiem, tāpat kā apustuļi, kas liecināja par Jēzus augšāmcelšanos arī par dzīvības cenu. Jāpiebilst, ka tieši šodien aprit 43 gadi, kopš Horhe Marija Bergoljo salika svētsolījumus jezuītu ordenī.

Trīs kristīgās dzīves dimensijas: vēsts, aizbildniecība, cerība. Kristietim vēsts „sirds” ir tā, ka Jēzus ir nomiris un augšāmcēlies par mums, par mūsu atpestīšanu.

Jēzus ir dzīvs! Tāda ir apustuļu vēsts sava laika jūdiem un pagāniem, un šo vēsti viņi apliecināja arī ar savu dzīvību, ar savām asinīm”:

„Kad Jānis un Pēteris pēc slimā izdziedināšanas tika vesti Sinedrija priekšā, un priesteri aizliedza viņiem runāt par Jēzu, par augšāmcelšanos, tad viņi drosmīgi, visā savā vienkāršībā teica: „Mēs nevaram klusēt par to, ko esam redzējuši un dzirdējuši”. Un mums, kristiešiem, ir dots Svētais Gars. Viņš „ir mūsos” un ļauj redzēt un dzirdēt patiesību par Jēzu, kas ir miris mūsu grēku dēļ un augšāmcēlies. Tā ir kristīgās dzīves vēsts: Kristus ir dzīvs! Kristus ir augšāmcēlies! Kristus ir mūsu vidū, mūsu kopienā un pavada mūs mūsu gājumā.”

Pāvests teica, ka bieži vien ir grūti saņemt šo  vēsti, taču augšāmcēlušais Kristus „ir realitāte” un par to ir jāliecina, kā apgalvoja Jānis.

Aplūkojis „vēsts” dimensiju, Francisks pievērsās „aizbildniecībai”. Lielajā Ceturtdienā, Vakariņu laikā, kad apustuļi bija noskumuši, Jēzus tiem teica: „Lai jūsu sirdis nebīstas! Jūs ticat Dievam, ticiet arī man! Mana Tēva namā mājokļu ir daudz... Es aiziešu un sagatavošu jums vietu.”

Ko tas nozīmē? Kā Jēzus sagatavo vietu? Ar savu lūgšanu par katru no mums! Jēzus lūdzas par mums un tā ir aizbildniecība. Jēzus strādā šai brīdī ar savu lūgšanu par mums. Tāpat kā Pēterim Viņš vienreiz, pirms savām ciešanām, ir teicis: „Pēteri, es par tevi lūdzos”, tāpat arī tagad Jēzus ir vidutājs starp mums un Tēvu.”

Un kā Jēzus lūdzas? jautāja Francisks. Viņš izteica pārliecību, ka Jēzus rāda Tēvam savas brūces, jo pēc augšāmcelšanās Viņš aiznesa tās līdzi savā miesā. „Viņš rāda brūces Tēvam un katru no mums sauc vārdā,” teica pāvests. Viņš uzsvēra, ka tā ir Jēzus lūgšana. Šai brīdī Jēzus par mums aizbildina. Tā ir aizbildniecība.

 Visbeidzot pāvests pakavējās arī pie trešās dimensijas kristieša dzīvē – pie „cerības”. Viņš teica, ka kristietis ir cerības cilvēks, kurš tic, ka Kungs atgriezīsies. Svētais tēvs apliecināja, ka visa Baznīca gaida Jēzus atnākšanu. Jēzus atnāks. Un tā ir kristīgā cerība:

Katrs no mums varam pajautāt: kā vēsts izpaužas manā dzīvē? Kādas ir manas attiecības ar Jēzu, kas par mani aizbildina? Un kāda ir mana cerība? Vai patiešām ticu, ka Kungs ir augšāmcēlies? Vai ticu, ka Viņš lūdzas par mani pie Tēva? Ikreiz, kad es Viņu saucu, Viņš par mani lūdzas un aizbildina. Vai patiešām ticu, ka Kungs atgriezīsies? Mums nāks par labu to pajautāt par mūsu ticību: vai es ticu vēstij?  Vai ticu aizbildniecībai? Vai esmu cerības vīrietis, vai sieviete?”

I. Šteinerte/VR