Ļaut piesaistīt sevi Tēvam un vest pretim Jēzum!

„Kristietis, kurš neļauj sevi piesaistīt Tēvam un vest pretim Jēzum, ir kristietis, kurš dzīvo bāreņa stāvoklī,” apgalvoja pāvests 19. aprīļa rīta dievkalpojumā. Francisks norādīja, ka tikai Dievam atvērta sirds spēj pieņemt Svētā Gara „jauninājumus”.

Brīnumi, pravietiskas zīmes, nekad iepriekš nedzirdēti vārdi, un tad – gandrīz ikreiz ierastais jautājums: „Vai tu esi Kristus?” Savu homīliju pāvests sāka, vadoties no jūdu nesatricināmās skepses pret Jēzu. Tā ir attēlota arī šīsdienas Evaņģēlijā. Francisks atzīmēja, ka Rakstu zinātāju un farizeju uzdotais jautājums – „Cik ilgi tu mūs turēsi neziņā? Ja tu esi Kristus, tad saki mums atklāti”, kas bieži atkārtojas visdažādākajās formās, patiesībā rodas no aklas sirds. Tas ir ticības aklums, ko Jēzus pats izskaidro saviem sarunas biedriem: „Jūs neticat, jo nepiederat pie manām avīm.” Būt par Dieva ganāmpulka daļu ir žēlastība, taču ir vajadzīga atvērta sirds:

„Manas avis klausa manai balsij, es tās pazīstu un tās man seko. Es tām dodu mūžīgo dzīvi un tās ne mūžam neaizies bojā, un neviens tās neizraus no manas rokas.” Vai šīs avis studēja, lai sekotu Jēzum un tikai vēlāk ticēja? Nē! „Mans Tēvs, kas man tās deva, ir lielāks par visiem.” Tieši Tēvs ir tas, kurš dod avis Ganam. Tēvs ir tas, kurš piesaista sirdis Jēzum.”

Rakstu zinātāju un farizeju sirds nocietinātība, kuri redz Jēzus paveiktos darbus, taču atsakās atpazīt Viņā Mesiju, ir „drāma”, apgalvoja Francisks, „kas aizved līdz Kalvārijai”. Tā ir drāma arī pēc Augšāmcelšanās, kad kareivji, kuri sargāja kapu, tika pierunāti, lai teiktu, ka bija aizmiguši, un ka Kristus mācekļi nozaga Viņa miesas. Pat to cilvēku liecība, kas bija Augšāmcelšanās liecinieki, nespēja aizkustināt tos, kuri atteicās ticēt. Un tam ir sekas. „Viņi ir bāreņi,” teica Francisks, „jo tie noliedza savu Tēvu”:

„Šo likuma doktoru sirds bija aizvērta, viņi jutās paši sev saimnieki, bet patiesībā, bija bāreņi, jo tiem nebija attiecību ar Tēvu. Viņi gan runāja par saviem tēviem – par Ābramu, patirarhiem... Runāja, taču, kā par kaut ko ļoti tālu. Savā sirdī tie bija bāreņi. Viņi dzīvoja bāreņu stāvoklī, bāreņu apstākļos, un deva šādai dzīvei priekšroku tā vietā, lai ļautu sevi piesaistīt Tēvam. Un tā ir šo ļaužu aizvērtās sirds drāma.”

Tieši pretēji notiek ar pagāniem, kuri izdzirdējuši par notikumiem Jeruzalemē, atvērās ticībai, pateicoties mācekļiem, kuri devās uz Feniķiju, Kipru un Antiohiju. Tas pierāda, ko nozīmē Dievam atvērta sirds. Sirds, kā Barnabam, kas nosūtīts uz Antiohiju, lai pārliecinātos par to, ko runā ļaudis, nejutās sašutis arī par pagānu atgriešanos. Pāvests teica, ka tas ir tāpēc, ka Barnaba pieņēma „jauninājumus” un ļāva sevi pievilkt Tēvam, lai vestu pretim Jēzum:

„Jēzus mūs aicina būt par saviem mācekļiem, bet, lai par tādiem būtu, ir jāļauj piesaistīt sevi Tēvam. Un bērna pazemīgā lūgšana, ko varam skaitīt, ir: „Tēvs, pievelc mani Jēzum! Tēvs, liec man pazīt Jēzu!” Un Tēvs sūtīs Garu, lai tas atver sirdis, un vedīs mūs pie Jēzus. Kristietis, kurš neļauj sevi piesaistīt Tēvam un vest pretim Jēzum, ir kristietis, kas dzīvo bāreņa stāvoklī. Taču, mums ir Tēvs. Mēs neesam bāreņi!”

I. Šteinerte/VR