Lai nepaliekam noliekti pie zemes, bet spējam piecelties!

„Nocietinātai sirdij, kas vēlas „paklausīgi” atvērties Garam, Dievs vienmēr dod žēlastību un „cieņu piecelties” – ja nepieciešams, arī caur pazemojumu,” ar šādiem vārdiem pāvests vērsās pie šīrīta Svētās Mises dalībniekiem. 15. aprīlī Francisks komentēja Svēto Rakstu fragmentu par Pāvila atgriešanos. Viņš teica, ka tiekšanās pēc svētām lietām vēl nenozīmē Dievam atvērtu sirdi. Tā, piemēram, Pāvils no Tarsas bija dedzīgs savas ticības prasību izpildītājs, taču viņa sirds bija aizvērta, tā bija pilnīgi kurla pret Kristu. Viņš bija gatavs nonāvēt Kristum sekotājus un sasiet tos, kas dzīvoja Damaskā.

Viss pārvēršas tieši ceļā uz Damasku, un Pāvila vēsture kļūst par tāda cilvēka vēsturi, kurš ļauj Dievam izmainīt savu sirdi. Pāvilu apvij spēcīgas saules gaisma, viņš dzird balsi, kas to sauc, krīt pie zemes un paliek neredzīgs. „Spēcīgais, drosmīgais Sauls bija novelts zemē,” komentēja Francisks. Šādā veidā viņš saprata patiesību – patiesību par to, ka viņš nav tāds, kādu viņu ir vēlējies Dievs, jo Dievs visus cilvēkus ir  radījis, lai tie paliktu kājās un staigātu ar augsti paceltu galvu. Taču, balss no debesīm nesaka tikai „Kāpēc tu mani vajā?” Tā aicina Pāvilu piecelties:

„Celies kājās un klausies, ko tev teikšu.” Tev vēl ir jāmācās. Un kad viņš sāka celties, tad nespēja, jo saprata, ka ir neredzīgs. Tai brīdī viņš bija zaudējis redzi. Viņš ļāva sevi vadīt un viņa sirds sāka atvērties. Tādējādi, ņemot Pāvilu aiz rokas, ļaudis, kas bija kopā ar viņu, to aizveda uz Damasku un viņš palika neredzīgs trīs dienas, un nespēja ne ēst, ne dzert. Šis vīrs bija nolikts pie zemes, taču pavisam drīz viņš saprata, ka šis pazemojums ir jāpieņem. Kad Kungs mums sūta pazemojumus un ļauj, ka tie nāk, tad dara to tieši tādēļ, lai atveras mūsu sirds, lai tā kļūst paklausīga un pievēršas Kungam Jēzum.”

Pāvila sirds atkūst. Tais vientulības un akluma dienās mainās viņa iekšējais skatījums. Pēc tam Dievs sūta Ananiju, kas tam uzliek rokas, un arī Saula acis kļūst redzīgas. „Taču, ir jāievēro viens šīs dinamikas aspekts,” aicināja pāvests:

„Atcerēsimies, ka šo stāstu varonis nav ne kāds likuma zinātājs, ne Stefans, ne Filips, ne einuks, ne Sauls... Tas ir Svētais Gars. Baznīcas varonis ir Svētais Gars, kas vada Dieva tautu. „Un tūlīt viņam no acīm nokrita it kā zvīņas un viņš atguva redzi. Tad viņš piecēlās, un tika nokristīts.” Pāvila-Saula sirds nocietinātība pārvērtās paklausībā Svētajam Garam.”

Francisks secināja, cik skaisti ir redzēt, kā Kungs spēj pārmainīt sirdis un darīt tā, ka nocietināta, stūrgalvīga sirds kļūst par sirdi, kas paklausa Svētajam Garam:

„Mums visiem sirdī ir kaut kas ciets – visiem! Ja kādam no jums tā nav, tad, lūdzu, paceliet roku! Lūgsim Kungam, lai Viņš mums liek saskatīt, ka šīs nocietinātības liec mūs pie zemes. Lai Viņš sūta žēlastību un, ja tas ir nepieciešams, arī pazemojumus, lai mēs nepaliekam noliekti pie zemes, bet spējam piecelties ar tādu cieņu, ar kādu mūs ir radījis Dievs, proti, ar atvērtas un Svētajam Garam paklausīgas sirds žēlastību!”

I. Šteinerte/VR