Netiesāt citus, izmantojot Dieva Vārdu pret Dieva Vārdu!

„Burta kalpi tiesā citus, izmantojot Dieva Vārdu pret Dieva Vārdu. Viņi aizver sirdis pravietojumam, tiem nerūp cilvēku dzīvība, bet tikai viņu pašu shēmas, ko veido likumi un vārdi.” Šādu vērojumu izteica pāvests 11. aprīļa rīta Svētajā Misē. Homīlijas centrā bija fragments no 1. Svēto Rakstu lasījuma, kas ņemts no Apustuļu darbu grāmatas. Likuma zinātāji apsūdz Stefanu, to apmelojot, jo viņi nespēj pretoties gudrībai un Garam, ar kādu runā Stefans. Viņi atrod viltus lieciniekus, kas saka, ka ir dzirdējuši, kā Stefans zaimo Mozu un Dievu. „Sirds, kas aizvērta Dieva patiesībai, ir pieķērusies tikai likumam, precīzāk – likuma burtam,” teica pāvests. Tā neatrod citu izeju, kā vienīgi melus, viltus lieciniekus un nāvi.

Jēzus šos likuma zinātajus par šādu attieksmi jau ir nosodījis, jo viņu tēvi ir nogalinājuši praviešus, bet viņi šiem praviešiem tagad ceļ pieminekļus. „Likuma burta doktoru” atbilde ir ciniska: „Vai mēs nerīkotos tāpat, kā mūsu tēvi?” Pāvests teica, ka viņi mazgā rokas nevainībā un paši pret sevi izliekas šķīsti. Taču, viņu sirds ir aizvērta pret Dieva Vārdu, tā ir aizvērta pret patiesību, aizvērta pret Dieva vēstnesi, kas pravieto, lai ļautu Dieva tautai iet uz priekšu. Pāvests atzinās:

„Man sāp, kad lasu nelielo Mateja Evaņģēlija fragmentu, kurā Jūda, nožēlojis izdarīto, iet pie priesteriem, saka „esmu grēkojis”, un dod tiem monētas. „Kāda mums daļa?” viņi atbild, „skaties pats!” Priesteru sirds bija aizvērta pret šo nabaga grēkus nožēlojušo vīru, kurš nezināja, ko iesākt. „Skaties pats!” Un Jūda gāja un pakārās. Un ko dara viņi brīdī, kad Jūda iet kārties? Vai viņi saka: „Ak, nabadziņš?” Nē! Viņi tūlīt ķeras pie naudas gabaliem. „Nav brīv tos mest upurlādē, jo tā ir asins nauda,” viņi saka. Regula ir tāda un tāda, un tāda... Viņi ir burta kalpi!”

Svētais tēvs ir kritisks pret likuma zinātāju – „burta kalpu” rīcību:

„Viņiem nerūp cilvēka dzīvība, tiem nerūp, ka Jūda nožēlo pastrādāto. Evaņģēlijā teikts, ka viņš ir nožēlojis savu grēku. Taču augstajiem priesteriem rūp vienīgi viņu likumu shēma un daudzie vārdi, un daudzās lietas, ko viņi ir ieviesuši. Tā ir sirds nocietināšanās. Nespēdami izturēt Stefana teikto patiesību, šie ļaudis iet uzmeklēt viltus lieciniekus, lai viņu tiesātu.”

Stefans dzīvi beidz tāpat, kā visi pravieši, tāpāt kā Jēzus. „Un tas atkārtojas arī Baznīcas vēsturē,” atgādināja pāvests:

„Vēsture stāsta par daudziem cilvēkiem, kas ir nogalināti, tiesāti, neraugoties uz to, ka ir bijuši nevainīgi. Viņi ir tiesāti ar Dieva Vārdu pret Dieva Vārdu. Padomāsim par raganu medībām, vai par svēto Žannu d’Arku, par daudziem citiem, kas tika sadedzināti dzīvi, notiesāti, jo viņi, sakarā ar tiesnešu spriedumu, nepiemērojās Dieva Vārdam. Arī Jēzus, palikdams uzticīgs Tēva Vārdam, dzīvi beidz krustā. Ar kādu maigumu Jēzus saka Emmausas mācekļiem: „Jūs neprašas un sirdskūtrie!” Lūgsim šodien Kungam, lai ar tādu pašu maigumu Viņš raugās uz maziem un lieliem mūsu sirds kūtrumiem, to noglāsta un saka „ak, tu nepraša un sirdskūtrais”, un sāk mums izskaidrot lietas!”