Jubilejas audiencē pāvests runā par žēlastības dāvanu nabagiem

Svētā Pētera laukums un tā apkārtne sestdien atkal bija rosības pilni. Tie pulcēja daudzus tūkstošus cilvēku, kas vēlējās tikties ar pāvestu Jubilejas gada audiencē un noklausīties viņa teikto katehēzes mācību. Tās temats šoreiz bija „Žēlsirdība un žēlastības dāvana”. Par to tiek vēstīts arī šīsdienas Evaņģēlijā.

Pāvests atzīmēja, ka žēlastības dāvana var likties pavisam vienkārša lieta, taču ir jābūt uzmanīgiem, lai šim žestam neatņemtu tā milzīgo saturu.   „Vārds „žēlastības dāvana”,” skaidroja pāvests, „izriet no grieķu valodas, un šeit tas nozīmē tieši „žēlsirdību”.” Tātad, žēlastības dāvanā ir jāietver visa žēlsirdības bagātība. Tā, kā žēlsirdībai ir tūkstošiem veidu, tā izpaužas dažādi.

Bībelē žēlastības dāvanas došana ir pienākums. Upuris un žēlastības dāvana bija divi pienākumi, kas bija jāpilda katram ticīgajam. Vecajā Derībā ir nozīmīgas lappuses, kurās Dievs prasa īpašu uzmanību pret nabadzīgajiem, kuriem nekā nav, pret svešiniekiem, bāreņiem un atraitnēm. Tas ir tāpēc, ka Dievs vēlas, lai Viņa tauta paraugās uz šiem brāļiem. Īstenībā, viņi ir tieši vēsts centrā. Tiek prasīts slavēt Dievu ar upuri un slavēt Dievu ar žēlastības dāvanu.

Līdz ar pienākumu atcerēties nabadzīgos, atraitnes, svešiniekus, bāreņus, tiek dots arī precīzs norādījums: „dod tam labprāt, lai nav tava sirds ļauna, kad tu viņam dodi” (At 15,10). Tas nozīmē, ka tuvākmīlestība prasa iekšēja prieka attieksmi. Izrādīt žēlsirdību nedrīkst būt par apgrūtinājumu, no kura ātrāk atbrīvoties. Pāvests ar sarūgtinājumu atzīmēja, ka ir daudzi cilvēki, kas sevi attaisno, lai nedotu žēlsirdības dāvanu. Viņi domā: „Bet kāds ir šis cilvēks? Ja es viņam došu, viņš, varbūt, aizies un nopirks sev vīnu, lai piedzertos.” „Taču, ja viņš piedzeras, tad viņam nav cita ceļa!” sacīja Francisks. „Un tu šo nabaga vīru, kurš tev lūdz dažas monētas vīna glāzei, esi gatavs tiesāt?” jautāja pāvests. Viņš atgādināja epizodi no vecā Tobijas dzīves, kurš, saņēmis lielu naudas summu, pasauca dēlu un to pamācīja: „Visiem, kuri dara pēc taisnības, dod žēlastības dāvanu. Neatrauj skatienu no neviena nabaga un Dievs neatraus no tevis savējo.” Tie ir ļoti viedi vārdi, kas palīdz saprast žēlastības dāvanas vērtību.

Jēzus šai ziņā ir atstājis neatkārtojamu mācību. Viņš prasa nedot žēlastības dāvanu tāpēc, lai mūs kāds uzslavētu un apbrīnotu par mūsu devību. Viņš saka dot dāvanas tā, lai „nezina kreisā roka, ko dara labā” (Mt 6,3). Pāvests uzsvēra, ka nozīme ir tikai tam, ka spējam apstāties, lai paraudzītos sejā cilvēkam, kas prasa palīdzību. Katrs no mums var uzdot sev jautājumu: „Vai es spēju apstāties un paskatīties sejā, paskatīties acīs cilvēkam, kas man lūdz palīdzību? Vai es to spēju?”

Pāvests aicināja neuzskatīt par žēlastības dāvanu steigā pamestu monētu, kad cilvēku nemaz neuzlūkojam un neapstājamies, lai ar viņu parunātu, un saprastu, kas viņam patiešām ir vajadzīgs. Francisks piebilda arī, ka tai pašā laikā ir jāprot atšķirt nabadzīgie no dažādām diedelniecības formām, jo diedelnieki ar savu rīcību īstajiem nabagiem labumu nenes. Tātad, žēlastības dāvana ir mīlestības žests, kas tiek veltīts tiem, kurus satiekam. Tas ir sirsnīgas attieksmes žests pret tiem, kuri mums tuvojas un prasa mūsu palīdzību. Šis žests ir jāveic apslēpti, paveiktā vērtību ļaujot zināt tikai Dievam. Noslēgumā pāvests sacīja, ka žēlastības dāvanas došanai ir jākļūst arī par upuri, proti, par atteikšanos cita labā. Šādā garā Svētais tēvs aicināja arī vecākus audzināt savus bērnus.

I. Šteinerte/VR