Nesajaukt "harmoniju" ar "mierīgumu"!

„Nav iespējams sajaukt harmoniju, kas valda kristīgajā kopienā un ir Svētā Gara auglis, ar kompromisu ceļā panāktu „mierīgumu”, kas bieži vien liekulīgā veidā slēpj iekšējas nesaskaņas un šķelšanos.” Tāda ir pāvesta Franciska atziņa, kas izskanēja otrdienas rīta Svētajā Misē. Pāvests apgalvoja, ka kopiena, kas ir vienota Kristū, ir arī drosmīga kopiena. Viena sirds, viena dvēsele, neviena, kas ciestu trūkumu, labumi sadalīti pēc katra nepieciešamības – tāds bija pirmās kristīgās kopienas dzīves stils, un Francisks to saīsināti izsaka vienā vārdā „harmonija”. Par to liecina arī šīsdienas Svēto Rakstu lasījums no Apustuļu darbu grāmatas, ko savā sprediķī komentēja pāvests.

„Mēs varam slēgt vienošanās, panākt zināma veida mieru, taču „harmonija” ir iekšēja žēlastība, ko var dāvāt vienīgi Svētais Gars. Šīs kopienas dzīvo „harmonijā”. Un par harmoniju liecina divas zīmes. Pirmā – nevienam nekā netrūka, proti, viss bija kopīgs. Taču, kādā ziņā? Viņiem bija viena sirds, viena dvēsele un neviens par savu īpašumu neuzskatīja to, kas viņam piederēja. Viņi dalījās cits ar citu. Neviens no viņiem necieta trūkumu. Patiesai Svētā Gara „harmonijai” ir skarbas attiecības ar naudu: nauda ir harmonijas ienaidnieks, nauda ir egoiste. Tāpēc, zīme, ko Viņš dod, un ko visi deva cits citam, bija: „lai nebūtu neviena, kas ciestu trūkumu”.

Pāvests pakavējās pie šī aspekta un izcēla Barnabas piemēru, par ko vēstīts Apustuļu darbu grāmatā. Barnaba pārdeva savu tīrumu un iegūto naudu nodeva apustuļiem. Taču, jau nākamās Svēto Rakstu rindiņas, kas nav iekļautas šīsdienas lasījumā, vēstī par pretēju rīcību. Ananijs un Safīra izliekas, ka viņi atdod visu, ko saņēmuši, pārdodot savu tīrumu, taču, patiesībā, daļu tie patur sev. Tā ir izvēle, par ko viņi saņems nāvi kā rūgtu atmaksu. Dievs un nauda ir divi kungi. Nav iespējams kalpot tiem abiem – vai nu tu kalpo vienam, vai otram. Pāvests homīlijā pieskārās arī jēdzienam „mierīgums”, aicinot to nejaukt ar „harmoniju”:

 „Kopiena var būt ļoti mierīga, tā var dzīvot pārticībā, kur viss rit mierīgā gaitā. Taču šeit var trūkt harmonijas. Kāds bīskaps man ir devis viedu atziņu: „Diecēzē viss ir ļoti mierīgi. Taču, tiklīdz tu vēlies skart vienu, vai otru problēmu, nekavējoties izceļas karš.” Tā būtu kompromisu ceļā panākta harmonija, nevis tāda, ko dod Svētais Gars. Tā būtu liekulīga harmonija, kā tā, ko bija panākuši Ananijs un Safīra.”

Francisks aicināja lasīt un pārdomāt Apustuļu darbu grāmatas aprakstu par pirmo kristiešu kopienu. Viņš sacīja, ka „mums nāks par labu” saprast, kā liecināt par Kristus atnesto jauninājumu katrā dzīves vidē. Pavests uzsvēra:

„Svētā Gara harmonija mums dod šo dāsnumu, proti, lai mums pašiem nekas nepiederētu, kamēr pastāv kaut viens trūcīgais. Svētā Gara harmonija norāda uz otru attieksmi: „No visa spēka apustuļi liecināja par Kunga Jēzus augšāmcelšanos, un visi to darīja ar lielu drosmi.” Kad Baznīcā ir harmonija, tad kopienā ir drosme – drosme liecināt par augšāmcēlušos Kungu.”

I. Šteinerte/VR