Pāvests aicina diecēzes atstāt Žēlsirdības gada piemiņu

Dieva žēlsirdības svētdienas priekšvakarā Svētā Pētera laukumā sapulcējās vairāki tūkstoši ticīgo, lai piedalītos pāvesta Franciska vadītajā lūgšanu vigīlijā. Vēl salīdzinoši nesen, tieši pirms 11 gadiem, 2005. gada 2. aprīļa vakarā uz šo pašu laukumu bija vērsti visas pasaules ļaužu skatieni, jo Tēva mājās atgriezās daudzu iemīļotais pāvests, nu jau par svēto pasludinātais, Jānis Pāvils II. Cilvēki ar dziļu aizkustinājumu sekoja līdzi viņa šīs zemes dzīves svētceļojuma pēdējām stundām un minūtēm. Tas bija viņš, kurš pēc māsas Faustīnes kanonizācijas 2000. gadā, iedibināja Dieva žēlsirdības liturģiskos svētkus. Izcilo poļu tautības pāvestu Dievs pasauca pie sevis šo svētku priekšvakarā.

Sestdienas vakara vigīlijas lūgšanas mijās ar meditācijām, dziesmām un lasījumiem. Tās noslēgumā pāvests Francisks savā uzrunā pievērsās neskaitāmajām žēlsirdības sejām. Dieva žēlsirdība izpaužas tuvībā, maigumā, līdzjūtībā, mierinājumā un piedošanā, kā arī tad, kad dalāmies citas ar citu. Vārds „maigums” šodien tiek gandrīz aizmirsts, taču mūsdienu pasaulei tas ir ļoti vajadzīgs – uzsvēra pāvests. Šeit vērts iedomāties tēti un mammu, kuri apskauj un samīļo savu bērnu.

Atsaucoties uz svētdienai veltīto Evaņģēlija fragmentu par neticīgo Tomu, Svētais tēvs norādīja uz ticības būtisko saikni ar žēlsirdību. Ticība bez žēlsirdības ir tikai ideja vai ideoloģija – viņš brīdināja. Sākumā Toms neticēja, bet pēc tam ieticēja. Tas notika brīdī, kad viņš pieskārās Kunga miesas rētām. Mūsu ticība ir ticība uz Dievu, kurš kļuva Cilvēks, kurš kļuva Miesa, kurš uzņēmās uz sevis mūsu grēku, kurš tika šaustīts un caurdurts, kurš cieta un nomira par mums. Tāpēc ja mēs gribam nopietni ticēt, mums jātuvojas Kristum, jāpieņem Viņa rētas, mums jātuvojas citiem un jāaprūpē sava tuvākā rētas, jāizrāda žēlsirdība pret savu ievainoto brāli, kā arī mums jāprot noliekt galvu un jāļauj, lai citi apkopj mūsu rētas. Kunga rētas ir Viņā žēlsirdības zīme.

Pasvētījis ticīgos, pāvests pašās beigās vērsās pie visas Baznīcas ar īpašu aicinājumu. „Vienu dienu, runājot ar kādas palīdzības asociācijas vadītājiem, man radās ideja, un es nodomāju, ka darīšu to zināmu sestdien šeit, laukumā”, viņš sacīja. „Cik būtu skaisti, ja katrā diecēzē, kā Žēlsirdības gada piemiņu, mēs atstātu kādu žēlsirdības struktūru – slimnīcu, veco ļaužu māju, bāreņu namu, kādu skolu tur, kur tās nav, kādu rehabilitācijas centru atkarībās nonākušajiem cilvēkiem un tml. Mēs varam darīt daudz ko. Būtu skaisti, ja katrā diecēzē tiktu padomāts par to, ko varam atstāt kā dzīvu piemiņu, kā žēlsirdības darbu, kā dzīvā Jēzus rētu šim Žēlsirdības gadam. Padomāsim un pārrunāsim to ar bīskapiem” – mudināja Francisks.

Žēlsirdības svētdienas priekšvakarā notikušās vigīlijas laikā ticīgie lūdzās par pasaulē vajātajiem kristiešiem, par tiem kristiešiem, kurus paverdzinājusi pasaulīgā mentalitāte, par kristiešiem, kuri neprot mīlēt, par cilvēkiem, kuri tiek izmantoti un paverdzināti, par bēgļiem un migrantiem.

J. Evertovskis / VR