Ar vakara vigīliju iesākas Dievišķās Žēlsirdības svētki

Sestdienas vakarā, ar pāvesta vadītu vigīliju Svētā Pētera laukumā tika iesāktas Dievišķās Žēlsirdības svētku svinības. Vairāki cilvēki sniedza personīgās dzīves liecības, pēc kurām Francisks uzrunāja vigīlijas dalībniekus. “Cik daudzas sejas ir Dieva žēlsirdībai, ar kurām Viņš nāk mūs satikt!” sacīja pāvests. Viņš atzina, ka tās visas nav iespējams aprakstīt, jo Dieva žēlsirdība nemitīgi aug. Dievs nepagurst to izrādīt, tikai mums ir jāiemācās žēlsirdību saņemt, meklēt un vēlēties.

Dievs ir atklājies, vairākas reizes iepazīstinot ar savu vārdu un šis vārds ir „žēlsirdīgais” (Izc 34,6).  Cik liela un bezgalīga ir Dieva daba, tik liela un bezgalīga ir Viņa žēlsirdība. Nav iespējams aprakstīt visus tās aspektus. Pārlapojot Svēto Rakstu lappuses, saprotam, ka žēlsirdība ir galvenokārt Dieva tuvība savai tautai. Tā ir tuvība, kas galvenokārt izpaužas kā palīdzība un aizsardzība.

Pāvests atzīmēja, ka mūsu Dievs nav tāds, kas nesaprastu mūsu vājības un nejustu mums līdzi. Tieši pretēji! Tieši savas žēlsirdības spēkā Dievs kļuva tāds kā mēs. Ar Dēla iemiesošanos Viņš zināmā veidā vienojās ar katru cilvēku. Viņš strādāja ar cilvēka rokām, domāja ar cilvēka prātu, rīkojās ar cilvēka gribu, mīlēja ar cilvēka sirdi. Piedzimstot no Jaunavas Marijas, Viņš patiešām kļuva viens no mums, visā mums līdzīgs, izņemot grēku. Tātad, Jēzū varam ne tikai saskatīt Tēva mīlestību, bet paši esam aicināti kļūt par Viņa žēlsirdības instrumentiem.

Francisks vēlreiz atkārtoja, ka Dieva mīlestībai ir neskaitāmas sejas. Mēs to pazīstam kā tuvību un maigumu, taču tas palīdz iepazīt arī līdzjūtību un dalīšanos, mierinājumu un piedošanu. Kas vairāk ir saņēmis, vairāk ir aicināts dot. Žēlsirdība pamudina iet un meklēt pazudušo avi, lai par to priecātos ar neizsakāmu prieku. Žēlsirdība prot raudzīties katram cilvēkam acīs, uztverot to kā dārgu un vienreizēju.

„Žēlsirdība mūs nespēj atstāt mierā,” teica pāvests. Kristus mīlestība rada mūsos „nemieru” tik ilgi, kamēr neesam sasnieguši mērķi. Tā liek mūs apskaut citus un doties pie tiem, kam ir vajadzīga žēlsirdība, lai visi spētu izlīgt ar Tēvu. Mēs nedrīkstam baidīties. Tā ir mīlestība, kas mūs sasniedz un iesaista tik lielā mērā, lai spētu paraudzīties tālāk par sevi, lai atpazītu Kristus vaigu tuvākajā. Pāvests aicināja ļaut, lai šī mīlestība mūs vada un lai mēs kļūstam žēlsirdīgi kā Tēvs.

Francisks rosināja nelikt šķēršļus Svētā Gara dzīvinošajai darbībai, bet paklausīgi iet ceļus, ko tas norāda. Tāpat pāvests aicināja palikt ar atvērtām sirdīm, lai Svētais Gars spēj tās pārveidot, un tādējādi, saņēmuši piedošanu un izlīguši, varēsim kļūt par prieka lieciniekiem, kas izriet no tikšanās ar Augšāmcēlušos Kungu, kurš dzīvo mūsu vidū.

I. Šteinerte/VR