Pateicoties žēlsirdībai, mēs varam iziet no saviem cietumiem

Lielās ceturtdienas rītā Svētā Pētera bazilikā pāvests svinēja Hrizmas svētīšanas dievkalpojumu. To koncelebrēja 120 kardināli un bīskapi un 1800 priesteri. Liturģijas laikā viņš svētīja katehumenu, slimnieku svaidīšanas un svētās hrizmas eļļas, un visi garīgie gani atjaunoja priesterības solījumus. Homīlijā Francisks pievērsās Dieva žēlsirdības dinamikai. Viņš aicināja klātesošos atskatīties uz savu dzīvi un saskatīt Kunga žēlsirdības pārpilnību. Svētais tēvs aplūkoja divas jomas, kurās izpaužas šī pārpilnība. Tā ir tikšanās un piedošana. Bez tam viņš aicināja sargāties no dažādiem light („vieglajiem”) garīgajiem dzērieniem un ar vienu klikšķi sasniedzamā virtuālā pasaulīguma.

Lūkasa evaņģēlijā lasām, ka Jēzus ir likts „par zīmi, kam pretī runās” (Lk 2,34). Jēzus ar saviem vārdiem un darbiem atklāj to, kas notiek katra cilvēka pretrunu plosītajā sirdī. Kungs sludina Tēva bezgalīgo žēlsirdību pret visiem cilvēkiem un mēs, ticīgie, esam aicināti būt par šīs žēlsirdības lieciniekiem – norādīja pāvests. Visi ticīgie un, sevišķi, priesteri ir aicināti izvēlēties „izcīnīt labo ticības cīņu” (1 Tim 6,12). Francisks atgādināja, ka Kunga cīņa nav vērsta pret cilvēkiem. Šī cīņa ir vērsta pret ļauno garu (sal. Ef 6,12), kas ir cilvēka ienaidnieks. Apzināties, cik Kungs ir bijis un ir žēlsirdīgs pret mums, nozīmē iemantot drosmi un nemitēties lūgt, lai Viņš būtu aizvien žēlsirdīgs arī turpmāk. „Rādi mums, Kungs, savu žēlsirdību” (Ps 85,8) – lasām psalmā. Šāda apziņa un lūgšana mums palīdzēs lauzt dažādus stereotipus un pārkāpt pašu radītās šaurās shēmas, lai neierobežotu Kunga bezgalīgās žēlsirdības darbību.

Uzrunājot priesterus, pāvests atgādināja, ka viņi ir Dieva lielās žēlsirdības liecinieki un kalpi. Viņu uzdevums ir iemiesot šo žēlsirdību savā dzīvē, inkulturēt to, lai katrs cilvēks to piedzīvotu savā un savas ģimenes dzīvē. Runājot par divām jomām, kurās izpaužas Dieva žēlsirdības pārpilnība, Svētais tēvs norādīja uz tikšanos un piedošanu. Līdzībā par pazudušo dēlu lasām, ka tēva atkal satikšanās ar savu jaunāko dēlu pārvēršas par svētkiem. Tēvs ir aizkustināts, skrien dēlam pretī, krīt viņam ap kaklu, apskauj un skūpsta, noorganizē svētkos. Viņš ir bezgala priecīgs un pateicīgs par dēla atgriešanos. Tāds ir Dieva rīcības veids un tā vajadzētu rīkoties priesterim. Francisks norādīja, ka garīgajam ganam nevajadzētu baidīties šajā ziņā „pārspīlēt”. Žēlsirdība visu atjauno. Tā atjauno cilvēka personas cieņu. Tāpēc visadekvātākā atbilde ir priekpilnā pateicība un svētku noskaņa. Šajā kontekstā pāvests aicināja klātesošos uzdot sev pāris jautājumus: Vai pēc grēksūdzes es svinu svētkus, vai varbūt ātri ķeros pie citām lietām? Vai es nerīkojos tā, it kā būtu bijis pie ārsta – saņemu analīzes, redzu, ka tās nav sliktas, nolieku malā un steidzos darīt savus darbus? Un vai, dodot žēlastības dāvanas, dodu saņēmējam laiku izteikt savu pateicību? Vai priecājos par viņa smaidu? Vai pieņemu visas tās svētības, ko dod nabagi, vai arī, iemetis monētu, skrienu tālāk?

Otrā joma, kurā izpaužas Dieva žēlsirdības pārpilnība, ir piedošana. Dievs mums ne tikai piedod neskaitāmās vainas, bet pilnībā atjauno mūsu cieņu. Kungs ļauj grēciniecei mazgāt ar savām asarām Viņa kājas. Tiklīdz Sīmanis Pēteris atzīst Kungam savu grēcīgumu un lūdz attālināties, Kungs viņam momentā piešķir cilvēku zvejnieka cieņu. Mēs, turpretī, rīkojamies citādi – atzina pāvests. Kad mums ir kauns par grēku, tad slēpjamies un, kā Ādams un Ieva, staigājam ar nokārtu galvu, savukārt, kad tiekam paaugstināti kādā augstākā stāvoklī, tad mēģinām piesegt savus grēkus un staigājam kā pāvi. Kādai vajadzētu būt mūsu atbildei, saņemot no Kunga piedošanu? Šajā sakarā Francisks norādīja uz zelta vidusceļu starp „veselīgo kaunu” un spēju apzināties savu cieņu. Mums vajadzētu prast sevi pazemot un reizē būt spējīgiem pieņemt Kunga lielo dāvanu un ļaut, lai Viņš mūs paaugstina, lai tādējādi mēs spētu veikt Viņa misiju, nemeklējot nekādu izpatikšanu.

„Mēs, priesteri, pielīdzinām sevi tai atmestajai tautai, ko Kungs atpestī, un apzināmies, ka neskaitāms daudzums nabadzīgu cilvēku un to, kuri atrodas neziņā un nebrīvē, ir nonākuši šādā situācijā citu veiktās apspiešanas dēļ”, turpināja pāvests. „Tai pat laikā redzam, ka arī mēs bieži vien esam akli, ka mums pietrūkst skaistās ticības gaismas ne tāpēc, ka mums nebūtu pie rokas Evaņģēlija, bet tāpēc, ka ir par daudz pārāk sarežģītu teoloģiju. Mēs jūtam, ka mūsu dvēsele ir garīgi izkaltusi ne tāpēc, ka trūktu Dzīvā ūdens, bet tāpēc, ka ir „gāzēto” un „light” garīgumu pārpilnība. Bez tam, mēs jūtamies tā it kā atrastos nebrīvē ne tāpēc, ka būtu ieslodzīti aiz akmens mūriem vai dzeloņdrāšu žogiem, bet tāpēc, ka dzīvojam virtuālajā pasaulīgumā, ko varam atvērt un aizvērt ar vienu „klikšķi”. Mūs nospiež nevis kādi ārēji spēki, kā tas notiek ar daudziem nabagiem, bet tūkstošiem patēriņa sabiedrības piedāvāto lietu valdzinājumi, ko nevaram no sevis nokratīt, lai brīvi staigātu pa brāļu mīlestības takām, pa ceļiem, kas ved mūs pie Kunga ganāmpulka, pie avīm, kas gaida savu ganu balsi”.

Homīlijas noslēgumā Francisks atgādināja, ka Jēzus nāk, lai mūs atbrīvotu, lai izvestu mūs ārā un pārveidotu, lai tādējādi mēs, kas bijām nabagi, akli, nebrīvi un nospiesti, kļūtu par Viņa žēlsirdības apustuļiem un mierinājuma nesējiem.

J. Evertovskis / VR