Pūpolu svētdienas svinības Vatikānā

Jeruzalemes iedzīvotāji līksmi priecājās par Jēzus ierašanos. Tomēr šīs dienas liturģija mums atgādina, ka Kristus cilvēci atpestīja ne tikai caur savu triumfālo ieiešanu pilsētā vai veiktajiem brīnumiem, – Francisks sacīja dievkalpojuma dalībniekiem. 20. marta priekšpusdienā Svētā Pētera laukumā pāvests svinēja Pūpolu svētdienas liturģiju. Pavasara saule, gara un svinīga procesija ar palmu un olīvkoku zariem; ziedu un zaļo augu dekorācijas, kas jau trīsdesmito reizi tika atvestas no Nīderlandes, kā arī piemērotas dziesmas – tas viss radīja noskaņu, kas ticīgos ievadīja Klusās nedēļas atmosfērā. Sprediķa sākumā pāvests norādīja uz procesijas nozīmi.

«Nesot rokās palmu un olīvkoku zarus, mēs apliecinājām savu prieku, gaviles un vēlmi uzņemt Jēzu, kurš nāk. Kā Viņš ienāca Jeruzalemē, tā vēlas ienākt arī mūsu pilsētās un mūsu sirdīs. Evaņģēlijā lasām, ka Jēzus iejāja uz ēzelīša. Arī pie mums Viņš nāk ar pazemību un tajā pašā laikā nāk ‘Kunga vārdā’. Savas dievišķās mīlestības spēkā dāvā mums grēku piedošanu, vieno mūs ar Tēvu un vieno mūs savā starpā. Jēzus priecājas par ļaužu mīlestību un kad farizeji liek Viņam apsaukt bērnus un visus pārejos, kuri skaļi gavilēja, Viņš atbildēja: ‘ja šie klusēs, tad sauks akmeņi’. Nekas nevar nomākt prieku par Jēzus ierašanos; nekas nevar aizkavēt mūs meklēt un atklāt Viņā prieka avotu, patieso prieku, kas paliek un dāvā mieru, jo tikai Jēzus var atbrīvot mūs no grēka, baiļu un skumju važām,» sacīja Francisks.

Sprediķa turpinājumā pāvests skaidroja Svēto Rakstu otro lasījumu, kurā svētais Pāvils norāda uz Jēzus pazemināšanos un atteikšanos no savas godības. Tajā atklājas Dieva neizmērojamā mīlestība pret cilvēku. «Jēzus neuzskatīja par ieguvumu būt līdzīgam Dievam, bet gan pazemināja pats sevi, pieņemdams kalpa veidu, tapdams līdzīgs cilvēkiem» (Flp 2,6). Klusās nedēļas notikumi parādīs, ka Jēzus pazemināšanās, šķiet, ir bez robežām.

«Šādas mīlestības pirmais žests ir kāju mazgāšana. Kungs un Mācītājs noliecas pie mācekļu kājām, ko līdz šim darīja tikai kalpi. Arī katram no mums ir nepieciešama Viņa mīlestība. Bez tās mēs neko nespējam. Kamēr paši nebūsim saņēmuši mīlestību, nebūsim pieredzējuši Viņa maigumu un neapzināsimies, ka patiesā mīlestība ir kalpojums, mēs nespēsim mīlēt,» piebilda pāvests.

Svētais tēvs skaidroja, ka kāju mazgāšana ir Jēzus pazemināšanās sākums. To pilnībā Viņš pieredzēs savu Ciešanu laikā. Pārdots par trīsdesmit sudraba gabaliem, drauga skūpsta nodots, mācekļu atstāts un Pētera trīs reizes noliegts, – Francisks uzskaitīja Jēzus ciešanas.

Jēzus tika pazemots ar izsmieklu, nievām un spļāvieniem. Viņa miesa kļuva par lielu un atvērtu brūci. Šaustīšana un ērķšķu kronis pārvērta Viņa seju līdz nepazīšanai. Jēzus piedzīvoja arī klaju necieņu un netaisnīgu nosodījumu no reliģiskās un politiskās varas pārstāvjiem. Viņš tika uzskatīts par noziedznieku. Pilāts Jēzu sūta pie Heroda, tas atkal sūta Viņu atpakaļ. Neviens negrib uzņemties atbildību par Viņa likteni. Pāvests sacīja, ka šo epizodi varam salīdzināt ar mūsdienu cilvēku likteni. Arī šodien neviens no pasaules varenajiem īpaši nevēlas uzņemties atbildību par sabiedrības atstumto, bēgļu un imigrantu likteni.

Pūlis, kas tikai pirms dažām dienām priecīgi sagaidīja un sveica Jēzu, tagad vienā balsī izkliedz apvainojumus. Tas pieprasa, lai Viņa vietā tiktu atbrīvots slepkava. Tā nonākam līdz nāvei pie krusta, vissāpīgākajam un visnožēlojamākajam soda veidam, kas bija paredzēts tikai nodevējiem, vergiem un slepkavām. Nosaucot Jēzus ciešanas, Svētais tēvs noradīja arī uz Pestītāja vientulību un pēdējo kārdinājumu nokāpt no krusta, lai ļaunumu uzvarētu ar spēku, parādot vareno un neuzvaramo Dieva vaigu. Tomēr Jēzus nepadodas šim kārdinājumam. Savu neizmērojamo ciešanu laikā Viņš parāda Dieva patieso seju, kas ir žēlsirdība. Viņš piedod saviem ļaundariem un atver paradīzes vārtus nožēlas pārņemtajam slepkavam.

Dieva bezgalīgā mīlestība nokāpa ļaunuma bezdibenī, lai ienestu gaismu tumsā, dzīvību nāvē un mīlestību naidā. Mums liekas, ka Dieva darbība ir tālu no mums. Viņš pazemināja sevi un bija paklausīgs līdz nāvei, līdz pat nāvei pie krusta, raksta svētais Pāvils. Bet mums ir grūti aizmirst sevi citu labā, atzina pāvests. Jēzus atnāca mūs atpestīt. Tāpēc esam aicināti iet kopā ar Viņu, veicot kalpošanas, sevis ziedošanas un sevis aizmiršanas ceļu. Esam aicināti šajās dienās apstāties pie krusta un skatīties uz tajā piesisto Jēzu. Krusts ir Dieva katedra. «Aicinu jūs raudzīties uz šo Dieva katedru, lai iemācītos pazemīgu mīlestību, kas atpestī un dāvā dzīvību; lai iegūtu drosmi atmest egoismu, tiekšanos pēc varas un slavas. Jēzus aicina katru no mums iet Viņa ceļu,» sprediķa nobeigumā sacīja pāvests.

Pūpolu svētdienas dievkalpojumā Vatikānā piedalījās vairāk nekā 65 tūkstoši svētceļnieku no daudzām valstīm. Īpaši daudz bija jauniešu, jo vakar tika atzīmēta Pasaules Jauniešu diena diecēzes ietvaros.

S. Krivteža / VR