Ja vēlamies zināt Dieva mīlestības vēsturi, ir jāraugās uz krucifiksu

„Ja vēlamies zināt Dieva mīlestības vēsturi uz mums, tad ir jāraugās uz krucifiksu, uz kura atrodas Dievs. Viņš pazemojās un uzņēmās uz sevis cilvēku grēkus, lai cilvēkus atpestītu.” Tādas ir pāvesta pārdomas 15. marta rīta Svētajā Misē. Francisks vērsa uzmanību uz to, ka pestīšanas vēsturei, par ko vēstī Svētie Raksti, ir darīšana ar dzīvnieku, ar pirmo, kas pieminēts Radīšanas gramatā un pēdējo Apokalipsē. Tā ir čūska. Dzīvnieks, rāpulis, kas Svētajos Rakstos ir spēcīgs pazudināšanas un noslēpumainā veidā arī atpestīšanas simbols. Lai to izskaidrotu, pāvests ņēma talkā šīsdienas Svēto Rakstu lasījumu no Skaitļu grāmatas, kā arī Jāņa Evaņģēlija fragmentu. Pirmajā iekļauts pazīstamais Izraeļa tautas gājums. Klaiņojot pa tuksnesi, tauta ir piekususi, tai trūkst ēdamā, un tā sāk sacelties pret Dievu un pret Mozu. Arī šeit vieni no stāsta galvenajiem tēliem veselas divas reizes ir čūskas. Pirmās tiek sūtītas no debesīm pret neuzticīgo tautu. Tās sēj nāvi un bailes, iekams ļaudis nesāk mudināt Mozu, lai tas izlūdz piedošanu. Otrreiz pieminēta viena pati čūska:

„Dievs saka Mozum: „Pagatavo čūsku un uzstādi to par zīmi. Sakostais to uzlūkojis, dzīvos!” Tas ir noslēpums – Kungs nenogalina čūskas, Viņš ļauj tām dzīvot. Taču, ja kāda no tām sakož cilvēku, tad viņam pietiek uzlūkot vara čūsku un tas kļūs izdziedināts no kodiena. Paaugstināt čūsku!”

Pāvests paskaidroja, ka darbības vārds „paaugstināt” ir asās konfrontācijas centrā starp Kristu un farizejiem, par ko vēstī šīsdienas Evaņģēlijs. Zināmā brīdī Jēzus apgalvo: „Kad jūs paaugstināsiet Cilvēka Dēlu, tad jūs pazīsiet, ka es tas esmu”. Pāvests atzīmēja, ka „es esmu” ir arī vārds, kurā Dievs nosauca pats sevi, liekot Mozum par to pastāstīt izraeliešiem. „Un tad,” piebilda Francisks, „ir izteiciens, kas atkārtojas,” proti: „paaugstināt Cilvēka Dēlu”.

„Čūska ir grēka simbols. Čūska nogalina. Bet ir arī čūska, kas izglābj. Un tas ir Kristus noslēpums. Svētais Pāvils, runādams par šo noslēpumu, saka, ka Jēzus iztukšoja pats sevi, pazemoja pats sevi un noliedza pats sevi, lai mūs atpestītu. Vēl jo vairāk – Viņš uzņēmās uz sevis mūsu grēkus. Izmantojot šo simbolu, Viņš kļuva par čūsku. Tā ir šīsdienas lasījumu pravietiskā vēsts. Cilvēka Dēls, kurš kā čūska, „uzņēmās cilvēku grēkus”, tika paaugstināts, lai mūs atpestītu.”

 Pāvests apgalvoja, ka tā ir mūsu pestīšanas vēsture, tā ir Dieva mīlestības vēsture. Ja vēlamies pazīt Dieva mīlestību, raudzīsimies uz krucifiksu – uz nomocīto Cilvēku, uz to, kurš, būdams Dievs, ir pazemojies un uzņēmies uz sevis mūsu grēkus. Taču pāvests uzsvēra, ka Dievs, noliedzot sevi, uz visiem laikiem sagrāva ļaunuma īsto vārdu, to, kas Apokalipses grāmatā tiek saukts par „seno čūsku”.

„Grēks ir sātana darbs un Jēzus uzvar sātanu, uzņemoties uz sevis mūsu grēkus, un pieceldams mūs visus. Krucifikss nav vis kāds ornaments, tas nav mākslas darbs ar daudziem dārgakmeņiem, kādus bieži varam redzēt. Krucifikss ir Dieva sevis noliegšanas noslēpums mīlestības dēļ. Tā ir čūska, kas tuksnesī kalpo par pestīšanas pravietojumu. Tā ir paaugstināta un jebkurš, kurš to uzlūko, top dziedināts. Tas nav izdarīts ar burvju nūjiņas palīdzību – nē! Tas ir panākts ar Cilvēka Dēla ciešanām, ar Jēzus Kristus ciešanām!

I. Šteinerte/VR