2016-03-11 16:13:00

Kādu risinājumu mūsdienu laulības problēmām piedāvā Atklāsme?


Piektdien, 11. martā, t. Ranjero Kantalamessa Romas kūrijas darbinieku priekšā uzstājās ar ceturto Lielā gavēņa uzrunu. Tā šoreiz tika veltīta laulības un ģimenes tematam, balstoties uz Vatikāna II koncila pastorālo konstitūciju par Baznīcu mūsdienu pasaulē Gaudium et spes. Pirms nekā aplūkot jautājumu par to, kādu risinājumu mūsdienu laulības un ģimenes problēmām piedāvā dievišķā Atklāsme, kapucīnu tēvs, vadoties pēc minētā dokumenta shēmas, īsumā atgādināja, kāds ir Dieva nodoms attiecībā uz laulību un ģimeni.

Šajā sakarā viņš norādīja uz Svēto Rakstu mācību par laulības vienojošo un prokreatīvo dimensiju. Runājot par dzimumu atšķirībām, sprediķotājs sacīja: „Atvērties pretējam dzimumam nozīmē spert pirmo soli uz atvērtību otram, kurš ir tuvākais, un tā līdz pat Otram, ko rakstām ar lielo burtu un kas ir Dievs. Laulība rodas pazemības zīmē. Tā ir atkarības atzīšana. Tas nozīmē atzīt, ka mēs esam radība”. T. Kantalamessa piebilda, ka iemīlēšanās ir visradikālākais pazemības akts, jo tas nozīmē sava veida ubagošanu; tas nozīmē atzīt, ka man ar sevi nepietiek, man esi vajadzīgs tu. Ja reliģijas būtība pastāv savas atkarības no Dieva atzīšanā, tad varam teikt, ka cilvēka seksualitāte ir pirmā reliģijas skola – sacīja sprediķotājs. To, kāds ir Dieva Radītāja plāns attiecībā laulību, mums atgādina pats Jēzus (sal. Mt 19,3-6), norādīdams uz laulāto mīlestību, uzticību un viņu savienības nešķiramību, un ieceldams laulību sakramenta godā.

Ko dievišķā Atklāsme mums šodien māca? Tēvs Ranjero Kantalamessa atzina, ka šodien laulību un ģimeni skar daudzi jauni izaicinājumi. Mēs saskaramies ar to, ka Dieva plāns attiecībā uz seksualitāti, laulību un ģimeni tiek globālā mērogā apstrīdēts. Tas ir satraucošs fenomens. Kā pret to attiekties? Vatikāna II koncils atklāja jaunu, proti, dialoga ar pasauli metodi. Šī metode ietver sevī arī paškritiku. To vajadzētu pielietot, diskutējot par laulības un ģimenes jautājumiem – norādīja teologs. Mēģinājumu atmest tradicionālo ģimenes modeli viņš nosauca par cilvēka lepnību. Izvēloties dialogu un paškritiku, mēs varam atmaskot dažādus „necilvēcīgos” projektus, kuri ir ne tikai pretrunā ar Dieva gribu, bet arī ar visas cilvēces labumu. Šodien mēs esam aicināti no jauna atklāt un aizstāvēt biblisko laulības ideālu un ar savu dzīvi liecināt par tā skaistumu. Mums ir jāsaprot, ka vīrietis un sieviete ir radīti pēc Dieva attēla un līdzības. Neraugoties uz dzimumu atšķirību un personu dažādību, vīrs un sieva ir viena miesa un viena dvēsele. Vienotība un dažādība brīnišķīgi pastāv kopā. Svētie Raksti mums māca, ka laulāto mīlestība simbolizē un atspoguļo paša Dieva mīlestību pret savu tautu.

Šajā sakarā t. Kantalamessa jautāja, kāpēc cilvēku bieži vien nepiepilda seksuālās attiecības – vai tās būtu ārlaulības vai pat laulības attiecības? Tā vietā, lai cilvēks piestrādātu pie attiecību kvalitātes, viņš palielina kvantitāti, mainot partnerus, un piedzīvo tukšumu un vilšanos. Skaidrojums jāmeklē tanī, ka seksuālā savienošanās netiek izdzīvota saskaņā ar Dieva plānu. Dievs gribēja, lai vīrietim un sievietei saplūstot, viņi piedzīvotu kaut ko no bezgalīgās mīlestības skaistuma un atcerētos no kurienes nāk un kurp dodas. Taču grēks šo plānu sabojāja. Grēka rezultātā notika šī skaistā žesta profanācija, tas ir, tam tika atņemta tā reliģiskā nozīme. Šis žests kļuva par pašmērķi, novedot pie tā, ka cilvēks vairs nespēj gūt pilnīgu apmierinājumu. Simbols tika nošķirts no realitātes. Šajā gadījumā labāk nekā jebkad varam piedzīvot sv. Augustīna vārdu patiesību: „Tu mūs esi radījis sev, Dievs, un nemierīga ir mūsu sirds kamēr tā neatdusēsies Tevī”. Mēs neesam radīti, lai uz mūžiem dzīvotu kā pāris, bet lai dzīvotu mūžīgās attiecībās ar Dievu, ar Absolūto – sacīja pr. Ranjero Kantalamessa. To atzina pat Gētes Fausts, kad pēc ilgās klaiņošanas, pārdomājot savu mīlestību pret Margaritu, izsaucās: „Viss, kas paiet, ir tikai līdzība. Tikai šeit, debesīs, nesasniedzamais kļūst par realitāti”.

Noslēgumā t. Kantalamessa atzina, ka daudzi pāri, piedzīvojuši Svētā Gara atjaunotni, tomēr spēj atklāt laulības akta sākotnējo nozīmi. Viņi parāda, ka laulība ir savstarpējas atdeves sakraments un ka Svētais Gars ir dāvana laulātajiem. Tur, kur nonāk Svētais Gars, cilvēkos rodas vai atdzimst sevis dāvāšanas citiem spēja. Laulātie var viens otram sevi dāvāt, pateicoties šī sakramenta žēlastībai. Sprediķotājs arī atgādināja, ka laulātie un konsekrētās personas var daudz ko cits no cita mācīties. Tie, kuri nedalīti veltījuši savu dzīvi Dievam, atgādina laulātajiem, lai viņi pirmo vietu savā dzīvē ierādītu Dievam, savukārt konsekrētie ļaudis var mācīties no laulātajiem, ko nozīmē sevi ziedot otra labā, būt nesavtīgam, aizmirst sevi un kalpot. Laulātie, kuri dzīvo ciešā saskarē ar dzīves īstenību, atklāj reliģiskajām personām, ko nozīmē būt „cilvēkam”. Rezumējot atbildi uz sākumā izvirzīto jautājumu, var teikt, ka risinājums dažādām laulības un ģimenes problēmām ir atgriešanās pie sākotnējā Dieva plāna un pirmās vietas ierādīšana Dievam.

J. Evertovskis / VR

 

 

 

 

 

 








All the contents on this site are copyrighted ©.