Tikai tad, ja sirds ir atvērta, var saņemt Dieva žēlsirdību

„Tikai tad, ja sirds ir atvērta, var saņemt Dieva žēlsirdību,” apliecināja pāvests 3. marta Svētajā rīta Misē. Francisks runāja par Dieva tautas neuzticību, kuru var uzvarēt tikai tad, ja atzīstam sevi par grēciniekiem, un tādējādi sākam izlīgšanu un atgriešanos.

Uzticības pakts. Šīsdienas Svēto Rakstu fragmentos varam lasīt par Kunga uzticību un Viņa tautas uzticības zaudējumu. Komentējot pirmo lasījumu, kas aizgūts no Jeremijas grāmatas, pāvests atzīmēja, ka Dievs vienmēr ir uzticīgs, jo Viņš nevar noliegt pats sevi. Savukārt, tauta neklausa Viņa Vārdu. Jeremijs, tātad, stāsta par daudzajām lietām, ko Dievs dara, lai pievērstu sev tautas sirdi, tomēr tauta tā arī paliek neuzticīga.

Pāvests norādīja, ka šī Dieva tautas un mūsu pašu neuzticība, nocietina sirdi. Tā sirdi aizver:

„Tā neļauj ienākt Kunga balsij, kurš, būdams mīlošs Tēvs, prasa mums atvērties pret Viņa žēlsirdību un Viņa mīlestību. Psalmā visi kopā esam lūgušies: „Uzklausiet Kunga balsi! Nenocietiniet savas sirdis!” Tā Kungs uz mums runā vienmēr. Ar Tēva maigumu Viņš saka: „Atgriezieties pie manis ar visu sirdi, jo es esmu žēlsirdīgs un pacietīgs.” Taču, tad, kas sirds ir nocietināta, to nesaprotam. Dieva žēlsirdību var saprast tikai tad, kad tu esi spējīgs atvērt savu sirdi, lai žēlsirdība varētu ienākt”.

Francisks atzīmēja, ka tad, kad sirds nocietinās, redzam to pašu, kas ir attēlots Lūkas Evaņģēlijā, kur Jēzu tincina tie, kas ir studējuši Svētos Rakstus – likuma zinātāji, kuri zināja teoloģiju, taču bija noslēgušies. Savukārt, pūlis bija pārsteigts un ticēja Jēzum. Šo ļaužu sirds bija atvērta. Viņi bija grēcinieki, nepilnīgi, taču, ar atvērtu sirdi.

Savukārt, teologu attieksme bija aizvērta. Viņi vienmēr meklēja izskaidrojumu, lai saprastu Jēzus vēsti, viņi prasīja zīmi no debesīm. Jēzum, viņuprāt, ikreiz bija jāattaisno tas, ko Viņš darīja.

„Tāda ir vēsture, uzticības zaudējuma vēsture. Aizvērto siržu vēsture, siržu, kuras neļauj ienākt Dieva žēlsirdībai, kuras ir aizmirsušas vārdu „piedošana”. „Piedod man, Kungs!” Viņi nejūtas grēcinieki. Viņi jūtas citu tiesneši. Šāda vēsture turpinās gadsmitiem ilgi. Un šo zaudēto uzticību Jēzus izskaidro ar diviem skaidriem vārdiem, lai pieliktu punktu un pabeigtu šo liekuļu runu: „Tas, kurš nav ar mani, ir pret mani.” Tātad, skaidrs? Vai esi ticīgs, ar atvērtu sirdi pret Dievu, kurš ir uzticīgs pret tevi, vai arī esi pret Viņu. „Tas, kurš nav ar mani, ir pret mani!”

„Vai ir iespējams vidusceļš, „sarunas”?” jautāja pāvests. „Jā!” viņš atbildēja. Vienīgais ceļš ir atzīt sevi par grēcinieku. Ja tu teiksi „esmu grēcinieks”, tad sirds atvērsies un tajā ienāks Dieva žēlsirdība, un tu sāksi uzticēties. Svētais tēvs aicināja:

„Lūgsim Kungam uzticības žēlastību! Un pirmais solis, lai sāktu iet pa šo uzticības ceļu, ir justies grēciniekam. Ja tu nejūties grēcinieks, tad savu gājumu esi uzsācis slikti. Lūgsim žēlastību, lai mūsu sirds nenocietinās, lai tā ir atvērta Dieva žēlsirdībai, un ir uzticīga. Ja jutīsim, ka esam neuzticīgi, lūgsim piedošanas žēlastību!”

I. Šteinerte/VR