Baznīcai ir vajadzīgas atvērtas sirdis, bet nevis netīrā nauda

Runājot par Dieva žēlsirdību, pāvests bieži vien atsaucas uz ģimenes tēvu, kurš mīl savu bērnus, viņiem palīdz, rūpējas un piedod viņiem. Turklāt, tēvs savus bērnus arī pamāca un norāda uz viņu kļūdām, tādā veidā palīdzot tiem augt labajā. Trešdienas, 2. marta, katehēzes mācībā Francisks, balstoties uz Isaja grāmatas fragmentu (sal. 1,16b-17.18b), aplūkoja noslēpumaino saikni, kāda pastāv starp Dieva žēlsirdību un pamācīšanu, kļūdu labošanu jeb sava veida pārmācīšanu. Grēks sagādā cilvēkam ciešanas, izraisa viņā dvēseles tukšumu – atgādināja Svētais tēvs, norādot, ka tomēr arī šīs sāpīgās situācijas un pārbaudījumi ir vērsti uz to, lai mēs iemantotu pestīšanu.

Pravietis Isaja salīdzina Dievu ar tēvu, kurš ir mīlošs un reizēm arī stingrs un pat bargs. Dievs pārmet Izraēļa tautai neuzticību, pauž savu sarūgtinājumu un vilšanos, lai atgrieztu to atpakaļ uz taisnības ceļa. Šajā kontekstā pāvests norādīja uz vecāku misiju. Vecāku uzdevums ir audzināt bērnus tā, lai tie iemantotu aizvien lielāku brīvību, kļūtu atbildīgi un spējīgi darīt labu gan sev, gan citiem. Tomēr grēka dēļ, cilvēks tiecas maldīgi uzskatīt brīvību kā visatļautību. Lepnība un augstprātība ved viņu pie sacelšanās un liek domāt, ka neviens tam nav vajadzīgs un ka pietiek pašam ar sevi. Taču tā ir ilūzija. Francisks norādīja, ka pat tad, kad tauta novēršas no Dieva, Viņš nekad no tās nenovēršas. Jā, Dievs brīdina: „Jūs esat izvēlējušies nepareizo ceļu”, Viņš sauc atpakaļ, bet nekad nepamet savu tautu. Dievs arī mums saka: „Dēls, nāc!” Tā ir Viņa Mīlestība. Tā ir Tēva žēlsirdība. Zinot, ka mums ir šāds Tēvs, nekad nezaudēsim cerību un paļāvību!

Grēka sekas ir ciešanas – turpināja pāvests. Šīs sekas tiek atstātas arī uz zemi, kas, izpostīta un pārvērsta par tuksnesi, kļūst par vietu, kur nav iespējams dzīvot. Siona kļūst neapdzīvojama. Tur, kur tiek atmests Dievs un Viņa tēvišķība, dzīve vairs nav iespējama, tā zaudē savas saknes. Viss tiek samaitāts un iznīcināts. Tomēr arī šī sāpīgā situācija ir vērsta uz pestīšanu.

Francisks paskaidroja, ka tauta tiek pārbaudīta, lai saprastu, ka novēršanās no Dieva vienmēr izraisa rūgtumu, vilšanos un iekšēju tukšumu. Novērsties no Dieva nozīmē neko citu kā izvēlēties nāves ceļu. Tas ir destruktīvs lēmums, kura neizbēgamās sekas ir ciešanas, kas tomēr mudina grēcinieku padomāt, sākt iet atgriešanās ceļu un atvērt savu sirdi piedošanai. Dievs nerīkojas „dots pret dotu”. Viņš neatmaksā mums saskaņā ar mūsu vainām (sal. Ps 103,10). Dievs piedod savai tautai, apžēlojas par to un vienmēr patur atvērtas cerības durvis. Pestīšana ietver sevī lēmumu klausīties un atgriezties, bet tā aizvien ir dāvana, ko Dievs mums dāvā par velti – uzsvēra pāvests. Kungs savā žēlsirdībā rāda cilvēkam ceļu un palīdz saprast, ka Viņš ir tas, kurš piedod grēkus. Kad saslimstam, tad parasti ejam pie ārsta, bet kad jūtamies grēcīgi, tad ejam pie Kunga. Ja, turpretī, mēs, būdami slimi, grieztos pie burvjiem, tad paliktu aizvien neizdziedināti. Svētais tēvs atzina, ka mēs bieži vien izvēlamies maldu ceļus, meklējam attaisnojumu, taisnību un mieru, bet neejam pie Kunga. Ar kultu un upuriem nevar aizstāt patiesu sirds atgriešanos un iemantot pestīšanu. Pravietis Isaja norāda, ka Dievam nav vajadzīgi kaujamie upuri, sevišķi, ja tie tiek salikti ar ar asinīm aptraipītām rokām (sal. Is 1,11.15). Šajā sakarā pāvests atzina, ka līdzīgi rīkojas daži Baznīcas labdari. Viņi ierodas ar upurdāvanu, kas, īstenībā, ir iegūta ar paverdzināto cilvēku sviedriem un asinīm. Baznīcai nav vajadzīga netīrā nauda – viņš uzsvēra. Baznīcai ir vajadzīgas Dieva žēlsirdībai atvērtas sirdis. Tāpēc mēs esam aicināti tuvoties Dievam ar tīrām rokām un šķīstītu sirdi, esam aicināti atteikties no ļaunā un darīt labu.

„Mazgājieties, šķīstaities, pārtrauciet savus ļaunos darbus Manu acu priekšā! Mitieties ļaunu darīt! Mācaities labu darīt, meklējiet taisnību, palīdziet apspiestajiem, stājieties pretī varmācībai, piešķiriet pienācīgo tiesu bāriņiem, aizstāviet atraitni!”, raksta pravietis Isaja (1,16-17). Šajā sakarā katehēzes noslēgumā pāvests aicināja padomāt par bēgļiem, kuri ierodas Eiropā un nezina, kurp doties. Tad, kā saka Kungs, kaut arī mūsu grēki būtu sarkani kā asinis, tomēr tie kļūs balti kā sniegs, un tauta varēs baudīt zemes labumus un dzīvot mierā (sal. Is 1,18-19). Tas ir Dieva piedošanas brīnums. Dievs dāvā savu žēlsirdību visiem – piebilda Svētais tēvs, atgādinot, ka pravieša Isaja vārdi ir aktuāli arī šodien. Tie attiecas arī uz mums, jo mēs esam aicināti dzīvot kā Dieva bērni. Vispārējās audiences laikā pāvests novēlēja, lai Žēlsirdības jubilejas gads mums un mūsu ģimenēm būtu īsts žēlastības un garīgās atjaunotnes laiks. Tāpēc esam aicināti atteikties no ļaunā un grēka, darīt labu un dalīties ar citiem tuvākmīlestībā.

J. Evertovskis / VR