Pamanīt nabadzīgos, kuri atrodas mums blakus!

„Īsta ticība nozīmē pamanīt nabadzīgos, kuri atrodas mums blakus,” 25. februāra rīta dievkalpojumā teica pāvests un norādīja, ka tur ir Jēzus, kurš klauvē pie mūsu sirds durvīm. Dienas Evaņģēlija lasījumā  Jēzus stāsta līdzību par bagāto vīru, kurš tērpās purpura un smalka audekla drānās, un kurš katru dienu rīkoja bagātīgas dzīres. Šis vīrs nepamanīja, ka pie viņa mājas durvīm bija nabadzīgais vārdā Lācars. Viņa augums bija klāts ar vātīm. Pāvests aicināja uzdot jautājumu: „Vai es esmu kristietis tikai runāšanas pēc, vai esmu kristietis, kurš dara?” Francisks atzīmēja, ka šis bagātais vīrs zināja baušļus, droši vien katru sabatu apmeklēja sinagogu un vienreiz gadā svētnīcu. Viņam piemita zināma „reliģiozitāte”.

„Taču viņš bija noslēdzies, noslēdzies sava nelielajā pasaulītē – banketu pasaulītē, dārgu tērpu, liekulības, „noderīgu” draugu pasaulītē. Šis vīrs bija noslēdzies ziepju burbulī, savā augstprātībā. Viņš nespēja paraudzīties tālāk par šo savu pasaulīti. Un šis vīrs neievēroja, kas notika ārpusē. Viņš nedomāja par daudzu cilvēku vajadzībām, vai par to, ka slimnieki ilgojas, lai viņus kāds apmeklē. Viņš domaja tikai par sevi, par savām bagātībām, par savu labklājību. Viņš viss nodevās savas pārticīgās dzīves priekiem.”

Tātad, pāvesta vārdiem runājot, šis vīrs bija „šķietami reliģiozs”, „viņš nepazina nevienu perifēriju, bet bija aizvēries sevī”. Perifērija atradās pie pašām viņa mājas durvīm, bet viņš to nepazina. Viņš turpināja staigāt melu ceļu, jo ticēja tikai pats sev, savām lietām. Dievam viņš neticēja. Šis vīrs neatstāja nekādu mantojumu, neatstāja dzīvību, jo bija aizvērts pats sevī. Francisks teica, ka tādējādi viņš bija zaudējis pat savu vārdu, savu saturu. Evaņģēlijā nav teikts, kā viņu sauca. Ir teikts tikai, ka viņš bija „bagāts vīrs”. 

„Viņš ir bagāts, viņš ir varens, viņš var darīt visu, viņš ir karjeras priesteris, karjeras bīskaps... tā un nevis saucot vārdā, mēdzam runāt par tiem, kuriem nav satura. Vēlos jums pajautāt: „Vai tad Dievs Tēvs par viņu nav apžēlojies, nav bijis žēlsirdīgs? Vai Viņš nav klauvējis pie viņa sirds durvīm, lai to aizkustinātu?” Bet, jā, Viņš bija pie viņa durvīm, bija pie pašām viņa durvīm Lācara izskatā, tā vīra izskatā, kuram bija vārds. Un šis Lācars ar savām vajadzībām, ar savām nelaimēm, ar slimībām bija pats Kungs, kurš klauvēja pie durvīm, lai šis vīrs atvērtu savu sirdī un tajā varētu ienāk žēlsirdība. Taču, nē, viņš to neredzēja, viņš bija aizslēdzies. Viņam tālāk par viņa durvīm nekas neeksistēja.”

Pāvests atgādināja, ka ir Gavēņa laiks un tajā mums nāks par labu pajautāt, kādu ceļu ejam:

„Vai esmu uz dzīvības ceļa, vai uz melu ceļa? Cik lielā mērā vēl ir aizvērta mana sirds? Kur slēpjas mans prieks: tajā, ko daru, vai tikai tajā, ko saku? Vai tas slēpjas iziešanā no manis paša, lai ietu pretim citiem, lai viņiem palīdzētu? Vai prieku man sagādā žēlsirdības darbi, vai arī prieks man nozīmē to, ka viss ir kārtībā un es varu sēdēt aizvēries sevī? Par to domājot, lūgsim Kungam žēlastību vienmēr pamanīt Lācarus pie mūsu nama durvīm, Lācarus, kuri klauvē pie mūsu sirds, un iziet no mums pašiem ar dāsnumu, ar žēlsirdības attieksmi, lai Dieva žēlsirdība var ienākt mūsu sirdī!”

I. Šteinerte/VR