Saprast atšķirību starp runāšanu un darīšanu!

„Kristietība ir konkrēta reliģija, kas izpaužas darot labu. Tā nav „runāšanas reliģija”, ko veido liekulība un dižošanās,” sacīja pāvests 23. februāra rīta dievkalpojumā. Komentējot liturģiskos lasījumus, Francisks uzsvēra, ka kristīgā dzīve ir konkrēta, Dievs ir konkrēts, diemžēl, ir daudzi viltus kristieši, kuri piederību Baznīcai izmanto sava prestiža labā, nedodot tai neko no sevis, tiem ir sveša arī pieredze, ko dod kalpojums nabadzīgajiem.

Jēzus ir atmaskojis Rakstu zinātāju un farizeju liekulību, aicinot mācekļus un ļaužu pūli ievērot to, ko viņi tiem māca, taču neuzvesties kā viņi.

„Kungs mums rāda ceļu, pa kuru jāiet. Un cik reizes sastopam cilvēkus, kuri saka „Esmu ļoti ticīgs katolis”. „Bet ko tu dari?” Cik gan daudzi vecāki saka, ka viņi ir katoļi, taču neizbrīvē laiku, lai parunātu ar saviem bērniem, lai ar viņiem paspēlētos, lai viņus uzklausītu. Varbūt viņu pašu vecāki atrodas pansionātos, bet viņi vienmēr ir tik aizņemti, ka nespēj tos apmeklēt un atstāj tos tur pamestus. „Esmu ļoti katoļticīgs! Es piederu tādai un tādai apvienībai.” Tā ir „runāšanas teoloģija”. Es saku, ka esmu tāds, bet patiesībā dzīvoju pasaulīgi.”

Pāvests apgalvoja, ka teikt, bet nedarīt, ir krāpniecība. Isaja vārdi norāda uz to, kam priekšroku dod Dievs. „Pārstājiet darīt ļaunu, iemācieties darīt labu!” „Steidzieties palīgā apspiestajam, dariet pēc taisnības bārenim, aizstāviet atraitni.” Tie rāda arī uz kaut ko citu – uz Dieva bezgalīgo žēlsirdību, kurš cilvēcei saka: „Nāciet un runāsim! Arī ja jūsu grēki ir kā purpurs, tie kļūs balti kā sniegs”.

„Kunga žēlsirdība nāk pretim tiem, kas rod drosmi ar Viņu diskutēt, bet diskutēt par patiesību, par lietām, ko daru, vai tām, kuras nedaru, lai labotos. Un tā ir Kunga lielā mīlestība – šai dialektikā starp „teikt un darīt”. Būt kristietim, nozīmē darīt – darīt pēc Kunga gribas. Un ko pēdējā dienā, jo tāda pienāks mums katram, jautās mums Kungs? Vai Viņš teiks: „Ko jūs par mani esat teikuši?”  Nē! Viņš mums prasīs lietas, ko esam darījuši!”

Pāvests citēja iemīļoto Mateja Evaņģēlija fragmentu par pēdējo tiesu, kad Dievs no cilvēka prasīs, ko viņš ir darījis izsalkušo, izslāpušo, ieslodzīto, svešinieku labā. Francisks norādīja, ka tā ir kristiešu dzīve. Savukārt, tikai runāšana vien ved mūs pie dižošanās, pie izlikšanās par kristiešiem. Homīlijas noslēgumā pāvests lūdzās:

„Lai Kungs mums dod šo gudrību labi saprast, kur slēpjas atšķirība starp runāšanu un darīšanu, un lai iemāca ceļu, pa kuru iet. Lai Viņš palīdz pa to iet, jo runāšanas ceļš ved uz turieni, kur atradās šie likuma zinātāji, šie klerikāļi, kuriem patika tērpties dārgās drānās un iztēloties, ka tie ir kā majestātes. Tā nav Evaņģēlija realitāte! Lai Kungs mums māca šo ceļu”.

I. Šteinerte/VR