Pāvests Meksikā: "Vienmēr pastāv laiks lūgt Dieva žēlsirdību!"

„Dieva godība ir cilvēka dzīve,” ar šiem svētā Ireneja vārdiem pāvests sāka Svētās Mises homīliju Sjudadhuaresas gadatirgus laukumā – pilsētā, ko kino skatītāji būs iepazinuši pēc filmas „Bordertown” ar Dženiferu Lopezu un Antonio Banderasu galvenajās lomās. Šai planētas vietā, kas ik dienas turpina pieredzēt mežonīgu cietsirdību, pāvests runāja par Dieva žēlsirdību.

Francisks apliecināja, ka nav lielākas godības tēvam, kā redzēt savu bērnu īstenošanos dzīvē, nav lielāka prieka, kā redzēt viņus ejam uz priekšu, redzēt augam un attīstamies. Par to tiek vēstīts arī Mises laikā nolasītajā Svēto Rakstu fragmentā. Lielā pilsēta Ninive iznīcināja pati sevi un šo iznīcību veicināja apspiestība un degradācija, vardarbība un netaisnība. Lielās galvaspilsētas dienas bija skaitītas, jo cietsirdība, ko tā pati bija attīstījusi, vairs nebija panesama. Un šai brīdī sevi piesaka Kungs, kurš aizkustina Jonasa sirdi, piesaka Tēvs, kurš aicina un sūta savu vēstnesi. Jonass tiek aicināts, lai saņemtu misiju. Viņš iet uz Ninivi un stāsta, ka pēc četrdesmit dienām tā tiks sagrauta. Jonass tiek sūtīts, lai palīdzētu niniviešiem saprast, ka šāds izturēšanās veids, šāds organizācijas veids nes tikai un vienīgi nāvi un iznīcību, ciešanas un apspiestību.

Šādi dzīvojot, dzīves nav nevienam, ne ķēniņam, ne padotajam, ne laukiem, ne dzīvniekiem. Jonass tiek sūtīts iet un sludināt, ka šīs pilsētas iedzīvotāji tik lielā mērā ir pieraduši pie degradācijas, ka ir pazaudējuši jūtīgumu pret ciešanām. Un Jonass dodas ceļā! Dievs viņu sūta izgaismot to, kas tur notiek, viņš to sūta, lai pamodinātu tautu, kas ir apreibusi pati ar sevi. Pāvests norādīja, ka šai tekstā atrodamies dievišķās žēlsirdības noslēpuma priekšā. Viņš apgalvoja:

„Žēlsirdība vienmēr padzen ļaunumu, nopietni uztverot cilvēcisko būtni. Tā vienmēr apelē pie katras personas labestības, arī tad, ja tā ir aizmigusi, ir anestezēta. Žēlsirdība ir tālu no noliegšanas, kā to daudzreiz vēlamies darīt mēs, tā tuvojas katrai situācijai, lai to pārveidotu no iekšienes. Tieši tas ir žēlsirdības noslēpums. Tā tuvojas un aicina uz atgriešanos, aicina uz grēku nožēlu, aicina saskatīt ļaunumu, ko tā izraisa visos līmeņos. Žēlsirdība vienmēr ienāk ļaunumā, lai to pārveidotu. Dieva, mūsu Tēva noslēpums ir tas, ka Viņš sūta savu Dēlu, kurš ienāk ļaunumā, uzņemas uz sevis mūsu grēkus, lai ļaunumu pārveidotu. Tā ir Viņa žēlsirdība.”

Ninives ķēniņš uzklausīja to, ko Dievs tam teica caur Jonasu, arī pilsētas iedzīvotāji uz to reaģēja un nožēloja pastrādātos grēkus. Dieva žēlsirdība ienāca sirdī, atklājot un manifestējot to, kas ir mūsu pārliecība un mūsu cerība. Pāvests uzsvēra, ka vienmēr pastāv iespēja mainīties, vēl ir dots laiks, lai reaģētu un parveidotos, mainītos un atgrieztos, lai atteiktos no tā, kas iznīcina tautu, iznīcina cilvēcību. Žēlsirdība iedrošina mūs skatīties uz tagadni un ticēt tam, ka ikvienā sirdī ir apslēpts kaut kas veselīgs un labs. Dieva žēlsirdība ir mūsu vairogs un mūsu spēks. Francisks teica, ka Jonass palīdz saskatīt, palīdz ieskatīties sirdsapziņā.

„Drīz vien viņa aicinājums sasniedz vīriešus un sievietes, kas spēj nožēlot grēkus, spēj raudāt. Raudāt par netaisnību, par degradāciju, raudāt par apspiestību. Tās ir asaras, kas var atvērt ceļu uz pārveidošanos, asaras, kas var mīkstināt sirdi, asaras, kas var šķīstīt skatienu un palīdzēt saskatīt grēka spirāli, kurā bieži vien esam iegremdējušies. Tās ir asaras, kas jūtīgu dara nocietināto skatienu un attieksmi, kas bieži vien ir aizmiguši citu cilvēku ciešanu priekšā. Tās ir asaras, kas var izraisīt iekšēju pārtrūkumu un pavērt mums atgriešanās ceļu. Tā notiek ar Pēteri pēc tam, kad viņš noliedza Jēzu. Pēteris raudāja un asaras viņam atvēra sirdi.”

Uzrunājot Sjudadhuaresas iedzīvotājus, pāvests teica, ka Svēto Rakstu vārdiem ir spēcīga atbalss. Tie ir kā balss, kas sauc tuksnesī un aicina uz atgriešanos. „Šai žēlsirdības gadā vēlos kopā ar jums šai vietā piesaukt dievišķo žēlsirdību, vēlos kopā ar jums lūgt asaru žēlastību, atgriešanās žēlastību,” teica Francisks.

Svētais tēvs atzīmēja, ka šeit, Sjudadhuaresā, tāpat kā citās pierobežas zonās, koncentrējas tūkstošiem Centrālamerikas un citu zemju migrantu, nerunājot jau par daudzajiem meksikāņiem, kas cenšas nokļūt „otrpus robežas”. Tas ir netaisnību piesātināts ceļš. Cilvēki tiek paverdzināti, sekvestrēti, pakļauti izspiešanai, daudzi kļūst par cilvēktirdzniecības upuriem. Pāvests teica, ka nav iespējams noliegt, ka humanitārā krīze pēdējos gados ir izraisījusi tūkstošiem cilvēku migrāciju. Šī traģēdija ir kļuvusi par globālu fenomenu. Šo krīzi, ko pieņemts mērīt skaitļos, taisnīgāk būtu mērīt ar vārdiem, vēsturi, ģimenēm. Pāvests norādīja:

„Tie ir brāļi un māsas, kas dodas ceļā, bēgot no nabadzības un vardarbības, narkobiznesa un organizētās noziedzības. Izmantojot daudzus trūkumus likumdošanā, tiek veidoti tīkli, kas vienmēr sagrauj visnabadzīgākos. Viņi cieš ne tikai no nabadzības, bet tiem ir jācieš arī no visām šīm vardarbības formām. Netaisnība radikalizējas jauniešos: viņi tiek vajāti un saņem draudus, kad tie vēlas saraut šo vardarbības spirāli un narkotiku elli. Un ko lai saka par daudzajām sievietēm, kurām netaisnīgi ir atņemta dzīve?”

Redzot cietošo vīriešu un sieviešu vaigu, Svētais tēvs aicināja lūgt Dievam atgriešanās dāvanu, asaru dāvanu, atvērtas sirds dāvanu, tāpat kā niniviešiem, kuri uzklausīja Dieva aicinājumu. „Nekad vairs nāvi un izmantošanu!” sauca pāvests un atgādināja, ka vienmēr pastāv laiks mainīties, vienmēr pastāv izejas ceļš un iespēja, vienmēr pastāv laiks lūgt Dieva žēlsirdību.

I. Šteinerte/VR