Ar ko atšķiras grēks no samaitātības?

Lūgsim Dievu, lai mūsu vājums, kura dēļ grēkojam, nekad nepārvērstos samaitātībā – aicināja pāvests piektdienas rīta Svētās Mises homīlijā. Komentējot šai dienai veltīto Svēto Rakstu fragmentu par Dāvidu un Ūrijas sievu Batsebu, Francisks norādīja, ka, atšķirībā no grēciniekiem, samaitātie neizjūt vajadzību lūgt no Dieva piedošanu. Tas ir sātana darbs. Mēs varam sagrēkot visdažādākajos veidos un varam par visu vaļsirdīgi lūgt Dievam piedošanu, nešauboties, ka to arī saņemsim. Tomēr problēma rodas, kad samaitājamies. Samaitātais cilvēks nelūdz piedošanu, jo viņam pietiek ar varu, uz ko var balstīt savu samaitātību. Viņš domā, ka Dievs tam nav vajadzīgs.

Līdzīgi rīkojas Dāvids. Iekārojis Ūrija sievu un uzzinājis, ka viņa ir mātes cerībās, Dāvids dara visu iespējamo, lai nenāktu gaismā viņa laulības pārkāpšana. Pasaucis Ūriju no frontes, viņš to sūta mājās, bet Ūrija, būdams taisnīgs vīrs, nespēj iet pie savas sievas kamēr viņa vīri krīt kara laukā. Šajā sakarā pāvests teica: „Tas Dāvidam sagādāja zināmas grūtības, bet viņš sacīja: ‘Nē, es tikšu galā…’ Un viņš nosūtīja vēstuli, kurā bija rakstīts: ‘Nolieciet Ūriju pirmajās rindās tur, kur risinās visasākā cīņa, un atkāpieties no viņa, lai viņš tiek uzveikts un aiziet bojā’. Ūrija tiek notiesāts uz nāvi. Šis cilvēks, kurš bija uzticīgs likumam, uzticīgs savai tautai, uzticīgs savam ķēniņam, tiek notiesāts uz nāvi”.

Turpinot homīliju, pāvests atgādināja, ka Dāvids ir svēts un reizē grēcinieks. Viņš pakrīt, padodas baudas kārdinājumam, un tomēr Dievs viņu joprojām ļoti mīl. Jā, lielais, varenais Dāvids jūtas tik „drošs”, jo viņa valstība ir stipra, ka pēc laulības pārkāpšanas dara visu iespējamo, lai šo lietu piesegtu. Viņš izmanto nekrietnus paņēmienus un iet pat tik tālu, ka nogalina godīgo vīru Ūriju.

„To, ko piedzīvoja Dāvids, varam piedzīvot arī mēs, proti, no grēka nonākt samaitātībā”, atzina Francisks. „Dāvids sper soli samaitātības virzienā. Viņam ir vara, viņam piemīt spēks. Mēs visi varam viegli iekrist samaitātības grēkā, ja mūsu rokās ir kāda vara – vai tā būtu ekleziālā, reliģiskā, ekonomiskā vai politiskā vara… Tas notiek tādēļ, ka velns liek mums justies droši: Es to izdarīšu”.

Svētais tēvs atzina, ka samaitātība pazudināja tā „drosmīgā zēna” sirdi, kurš reiz uzvarēja filistiešu karavīru. Tas var notikt arī ar mums grēka ieraduma vai varas dēļ un grēks var pārvērsties par samaitātību. Noslēgumā pāvests mudināja: „Palūgsimies šodien par Baznīcu, sākot ar mums pašiem – par pāvestu, par bīskapiem, par priesteriem, par konsekrētajām personām un par ticīgajiem lajiem: ‘Kungs, izglāb mūs, pasargā mūs no samaitātības. Jā, Kungs, mēs visi esam grēcinieki, bet kaut mēs nebūtu samaitātie!' Lūgsim šo žēlastību”.

J. Evertovskis / VR