Sanktuāriji – viesmīlības un žēlsirdības oāzes

Svētceļojumi uz sanktuārijiem ir viens no izteiksmīgākajiem Dieva tautas ticības izpausmes veidiem. Svētceļojumos atklājas veselu paaudžu bieži vien vienkāršā un dziļā ticība – sacīja pāvests, 21. janvārī tiekoties ar svētceļojumu organizētājiem un sanktuāriju rektoriem. Francisks mudināja klātesošos novērtēt un nemitīgi veicināt tautas dievbijību, jo tā ir būtiski saistīta ar evaņģelizāciju. Tieši svētceļojumos un sanktuārijos parādās cilvēku dziļās slāpes pēc Dieva, garīgā meklējumi un ticība, kas cauri gadu simteņiem ir veidojusi paaudžu paaudzes. Svētceļnieks nes sev līdzi savu pagātni, savu ticību, savas dzīves gaišos un tumšos mirkļus. Katrs nes savā sirdī kādu īpašu lūgumu. Cilvēks, kurš ienāk sanktuārijā, tūlīt jūtas kā mājās. Viņš jūtas pieņemts, saprasts un atbalstīts. Kad vērojam sagurušos svētceļniekus, redzam Krucifiksam vai Dievmātes svētgleznai pievērstus skatienus, ceļos nometušos un dziļā lūgšanā iegrimušus cilvēkus, kuru sejas nereti rotā asaras, bet acis izstaro dziļu mieru un paļāvību.

Pāvests uzsvēra, ka sanktuārijs ir patiešām īpašā vieta, kur varam sastapt Kungu un reāli piedzīvot žēlsirdību. Šajā kontekstā viņš savā uzrunā pievērsās kādam atslēgas vārdam, proti, uzņemšanai. Svarīgi, lai katrs svētceļnieks un sanktuārija apmeklētājs, vai viņš būtu jauns vai vecs, bagāts vai nabags, slims, nospiests vai vienkārši ziņkārīgs tūrists, tiktu uzņemts viesmīlīgi un sirsnīgi, jo katrā cilvēkā ir sirds, kas meklē Dievu, pat ja viņš pats to ne vienmēr apzinās. Francisks atgādināja, ka Jēzus bija visiem pretimnākošs, sevišķi, slimajiem, grēciniekiem un atstumtajiem. „Tas, kurš uzņem mani, tas uzņem to, kurš mani ir sūtījis”, lasām Evaņģēlijā (Mt 10,40). Jēzus runāja par viesmīlību, bet jo sevišķi Viņš to īstenoja dzīvē. Kad dzirdam, ka, piemēram, Matejs vai Zahejs uzņēma Jēzu savās mājās, tad jāsaprot, ka viņi to darīja, jo jau pirms tam paši sajuta sevi pieņemtus no Jēzus puses, un tas izmainīja viņu dzīvi.

Turpinot, Francisks atgādināja, ka uzņemšanai ir izšķiroša nozīme evaņģelizācijā. Dažreiz pietiek ar vienu vārdu vai smaidu, lai cilvēks sajustos pieņemts un gaidīts. Svētceļnieks, kurš ierodas sanktuārijā, bieži vien ir noguris, izsalcis un izslāpis… Un ļoti bieži šāds fiziskais stāvoklis atspoguļo viņa iekšējo stāvokli. Tāpēc šo cilvēku ir patiešām labi jāuzņem gan materiālajā, gan arī garīgajā ziņā – sacīja Svētais tēvs. Svarīgi, lai ar svētceļnieku, kurš pārkāpj sanktuārija slieksni, apietos nevis tikai kā ar ciemiņu, bet kā ar ģimenes locekli. Viņam tur jājūtas kā mājās, jājūtas gaidītam, mīlētam un uzlūkotam ar žēlsirdības skatienu. „Centīsimies panākt, lai katrs svētceļnieks piedzīvotu prieku par to, ka beidzot viņš var justies saprasts un mīlēts”, mudināja Francisks. Tad šis svētceļnieks gribēs vēl un vēl atgriezties sanktuārijā un vēlēsies turpināt iet ticības ceļu savā ikdienas dzīvē.

Uzrunas noslēgumā Svētais tēvs īpašus vārdus veltīja Dieva piedošanas kalpiem jeb priesteriem. Sanktuārijs ir piedošanas nams – viņš sacīja. Tur katrs piedzīvo žēlsirdīgā Tēva maigumu. Cilvēks, kurš dodas pie grēksūdzes, to dara, jo nožēlo savu grēku. Viņš skaidri apzinās, ka Dievs viņu netiesā, bet pieņem un apskauj, kā Tēvs to darīja ar savu pazudušo dēlu, lai atgrieztu viņam dēla cieņu. Šajā sakarā Francisks atgādināja, ka priesteriem, kuri kalpo sanktuārijos, jābūt ar žēlsirdības pilnu sirdi. Priesterim jārīkojas kā īstam tēvam.

J. Evertovskis / VR