2016-01-19 16:40:00

Nav svētā bez pagātnes un nav grēcinieka bez nākotnes


„Dievs neapstājas pie šķietamā, bet redz sirdi,” apgalvoja pāvests 19. janvāra Svētajā rīta Misē. Homīlija šoreiz bija balstīta uz pirmo Svēto Rakstu lasījumu, kurā tiek stāstīts par jaunā Dāvida ievēlēšanu Izraeļa ķēniņa kārtā. Francisks atzīmēja, ka arī svēto dzīvē pastāv kārdinājumi un grēki, kā to rāda Dāvida dzīve, taču nekad nedrīkst izmantot Dievu, lai panāktu savu uzvaru.

Kungs atmet Saulu, jo viņam bija noslēgta sirds un viņš nepaklausīja. Tāpēc Kungs domā par jauna ķēniņa izvēli. Šī izvēle ir pavisam tāla no cilvēciskajiem kritērijiem. Dāvids bija pats jaunākais no Jesses dēliem. Viņš vēl bija tikai zēns. Taču Kungs lika saprast pravietim Samuelam, ka Viņam nav svarīga āriene, šķietamais, bet, ka nozīmi Viņš piešķir tam, kas sirdī:

 „Mēs bieži vien esam šķietamības vergi, šķietamu lietu vergi, un ļaujam, lai šīs lietas ved mūs uz priekšu. Taču Kungs zina patiesību. Tāda ir šī vēsture. No septiņiem Jesses dēliem Kungs neizvēlas nevienu. Viņš tiem liek paiet garām. Samuels jūtas neērti un saka Tēvam: „Arī šo Kungs nav izraudzījis?” Viņi visi ir jauni. Taču ir vēl kāds, pats jaunākais, kuram neviens nepievērš uzmanību, un kurš tai brīdī gana avis. Cilvēku acīs šim zēnam nebija nekādas nozīmes”...

Pāvests atkārtoja, ka nozīmes Dāvidam nebija tikai cilvēku acīs, bet Kungs viņu izraudzījās par ķēniņu un pavēlēja Samuelam to svaidīt. Un Dieva Gars palika ar viņu, un kopš tās dienas un turpmāk visa Dāvida dzīve bija Kunga svaidītā dzīve, Kunga izraudzītā dzīve. „Vai Kungs viņu darīja svētu?” pajautāja pāvests un atbildēja: „Nē! Ķēniņš Dāvids ir svētais ķēniņš Dāvids, tas ir tiesa, bet svēts pēc ilgas dzīves, kurā nav izpalikuši arī grēki.”

„Svētais un grēcinieks. Vīrs, kurš prata vienot karaļvalsti, un kurš  prata vest uz priekšu Izraeļa tautu. Taču viņam bija savi kārdinājumi, savi grēki. Viņš pastrādāja pat noziegumu. Lai apslēptu savu izlaidīgo dzīvesveidu, laulības pārkāpšanu, viņš lika nogalināt. Viņš! Svētais ķēniņš Dāvids lika nogalināt cilvēku! Bet, kad Dievs nosūtīja pravieti Nātanu, lai palīdzētu viņam saskatīt šo realitāti, jo tas neapzinājās barbariskumu, ko lika izpildīt, tad Dāvids atzina, ka ir grēkojis un lūdza piedošanu.”

Pāvests piebilda, ka Dāvids savā dzīvē daudz cieta. Viņam bija jāpārdzīvo dēla nodevība. Taču Dāvids nekad neizmantoja Dievu sevis labā. Arī, kad citi viņu aizskāra, Dāvids savā sirdī domāja: „Esmu to pelnījis!”

Francisks piebilda, ka Dāvidam bija cēla dvēsele. Viņš varēja Saulu nogalināt, bet to neizdarīja. „Lūk, svētais ķēniņš Dāvids – liels grēcinieks, taču, tāds, kurš grēkus ir nožēlojis,” teica pāvests. Viņš atzinās, ka šī vīra dzīve viņu ļoti uzrunā, un ka Dāvids mums katram liek padomāt arī par to, kāda ir mūsu dzīve. Francisks sacīja:

„Mūs visus Kungs ir izvēlējis Kristībā, lai mēs būtu viņa tautas daļa, lai būtu svēti. Šai svētuma gājumā mēs esam paša Kunga svētīti.  Lasot par šo dzīvi, sākot no zēna gadiem līdz vecam vīram, kas tika paveicis daudzas labas un ne tik labas lietas, man gribas domāt, ka kristīgajā gājumā, gājumā, kuru Kungs mūs ir aicinājis paveikt, nav neviena svētā bez pagātnes un nav arī neviena grēcinieka bez nākotnes.”

I. Šteinerte/VR








All the contents on this site are copyrighted ©.