Ebrejiem un kristiešiem jāiestājas miera un dzīvības labā

Svētdien, 17. janvārī, Francisks pirmo reizi sava pontifikāta laikā ieradās Romas sinagogā, kas atrodas geto kvartālā, Tibras upes krastā. „Ebreji un kristieši ir vienas Dieva saimes locekļi”, viņš sacīja, mudinot lūgties, lai visās pasaules malās tiktu veicināta miera un dzīvības loģika. Pāvests atgādināja, ka abu reliģiju piederīgie ir aicināti uzņemties atbildību par savu pilsētu un palīdzēt risināt dažādas šobrīd pastāvošās problēmas. Viņi var sniegt savu garīgo un arī citāda veida ieguldījumu. Vizīte noritēja ļoti draudzīgā un ģimeniskā gaisotnē. 1986. gadā šo ebreju svētvietu apmeklēja Jānis Pāvils II, bet 2010. gadā Benedikts XVI. Uz tikšanos ar Francisku bija ieradušies 1500 cilvēku. Notikumam sekoja līdzi 300 akreditēto žurnālistu. Par Svētā tēva un visu klātesošo drošību rūpējās aptuveni 800 policistu, karabinieru un karavīru. Ebreju kopiena apdzīvo Romu jau kopš 22 gadu simteņiem.

Pāvestu sagaidīja Romas ebreju kopienas vadītāja Rūta Duregello un Itālijas ebreju kopienas prezidents Renco Gateņja. Ierodoties, Francisks vispirms apstājās pie divām piemiņas plāksnēm. Viena atgādina 1943. gada oktobra notikumus, kad 1024 ebreji tika deportēti uz Aušvicas nāves nometni, bet otrā – 1982. gadā notikušo atentātu, kura laikā tika ievainoti 37 Romas ebreji un gāja bojā divus gadus vecais Stefano Gajs Tašē. Svētdien Svētais tēvs tikās ar šī bērna ģimenes locekļiem. Pie sinagogas ieejas viesi apskāva Romas lielrabīns Rikardo Di Seņji, sirsnīgi aicinot viņu doties iekšā. Kamēr koris dziedāja dažādus psalmus, Romas katoļu Baznīcas bīskaps tika sagaidīts ar aplausiem un skaļiem saucieniem „šalom” un „lai dzīvo mūsu pāvests”. Īpaši aizkustinoša bija viņa satikšanās ar dažiem ebrejiem, kuriem izdevās izdzīvot koncentrācijas nometnēs. Ik pa laikam pār viņa lūpām atskanēja vārds „toda”, kas tulkojumā no ebreju valodas nozīmē „paldies”.

Francisku ar ebrejiem vieno ciešas draudzības saites jau kopš tiem laikiem, kad viņš vēl bija Buenosairesas arhibīskaps. „Mūsu attiecības manai sirdij ir patiešām dārgas”, viņš sacīja, atsaucot atmiņā dažādu sinagogu apmeklējumus Argentīnā. Ebreji ir „mūsu vecākie brāļi ticībā”. Uzrunā pāvests uzsvēra, ka ebrejus un katoļus vieno īpašas un nešķiramas saites. Viņiem ir ļoti bagāts kopīgs garīgais mantojums. Piecdesmit gadus pēc Vatikāna II koncila deklarācijas „Nostra aetate” publicēšanas, kas bija izejas punkts sistemātiskam dialogam starp katoļu Baznīcu un jūdaismu, Francisks pauda pateicību Dievam, jo vienaldzību un savstarpēju pretestību ir aizstājusi sadarbība un labvēlība. „No ienaidniekiem un svešiniekiem, esam kļuvuši par draugiem un brāļiem”, viņš teica.

Vizītes Romas sinagogā laikā pāvests kārtējo reizi atgādināja, ka kristietībai ir ebrejiskas saknes, un nosodīja jebkādas antisemītisma formas. Vienlaikus viņš atzina, ka aizvien ir nepieciešams meklēt risinājumus teoloģiskajos jautājumos, un iedrošināja tos, kuri neatlaidīgi un gudri strādā šajā laukā. „Tieši no teoloģiskā viedokļa ir skaidri redzama nešķiramā saikne, kas vieno kristiešus un ebrejus”, sacīja Francisks. Viņš piebilda, ka kristieši, lai izprastu sevi, nevar neatsaukties uz ebrejiskajām saknēm. Savukārt Baznīca, pat ja tā sludina pestīšanu, sludinot ticību Kristum, atzīst Vecās Derības nozīmi un Dieva uzticīgo mīlestību pret Izraēļa tautu. Pāvests arī atgādināja, ka līdz ar teoloģiskajiem jautājumiem, nedrīkstam pazaudēt no sava redzesloka mūsdienu lielos izaicinājumus. Šajā kontekstā viņš norādīja, ka prioritārs ir integrālas ekoloģijas jautājums. Gan kristiešiem, gan ebrejiem jāparāda pasaulei, ko Svētie Raksti atklāj par radības aizsardzību un rūpēm par apkārtējo vidi. Konflikti, kari, vardarbība un netaisnības iecērt cilvēcē dziļas rētas. Tāpēc mums ir vēl vairāk jāpastiprina savi pūliņi miera un taisnības labā. Francisks uzsvēra, ka cilvēka vardarbība pret otru cilvēku ir pretrunā ar jebkuru reliģiju, kas ir šī vārda cienīga, un, jo sevišķi, ar trīs lielajām monoteiskajām reliģijām. Dzīvība ir svēta. Tā ir Dieva dāvana. Dievs ir dzīvības Dievs, kurš to vienmēr aizstāv. Mūsu uzdevums ir darīt to pašu.

Katra cilvēciskā būtne kā Dieva radība ir mūsu brālis neatkarīgi no savas izcelsmes vai reliģiskās piederības – turpināja Svētais tēvs. Uz katru personu mums ir jāraugās ar labvēlību, kā to dara Dievs, kurš izstiepj savu žēlsirdīgo roku pār visiem, neatkarīgi no viņu ticības vai izcelsmes, un kurš rūpējas par tiem, kuriem visvairāk ir vajadzīga Viņa palīdzība, proti, par nabagiem, slimajiem, atstumtajiem, neaizsargātajiem. Tur, kur dzīvība ir briesmās, esam aicināti vēl jo vairāk to aizstāvēt. Ne vardarbībai, ne nāvei nekad nebūs pēdējais vārds Dieva priekšā, kurš ir mīlestības un dzīvības Dievs.

Pāvests piebilda, ka mums neatlaidīgi jālūdzas, lai Dievs mums palīdz veicināt miera, izlīgšanas, piedošanas un dzīvības loģiku Eiropā, Svētajā Zemē, Tuvajos Austrumos, Āfrikā un visur pasaulē. Uzrunas noslēgumā Francisks pieminēja ebreju holokaustu Otrā Pasaules kara laikā un atgādināja, ka pagātnes traģiskajiem notikumiem jābūt par mācību mums un nākotnes paaudzēm. Holokausts atgādina, ka mums jābūt ļoti modriem, lai laicīgi iestātos cilvēka cieņas un miera labā.

J. Evertovskis / VR