Atšķirt nemainīgus pamatus no tā, kas ir jāmaina

„Kristieši, kuri neko savā dzīvē negrib mainīt, ir nocietinājuši sirdi pret Svētā Gara pārsteigumiem. Viņi nekad nesasniegs patiesības pilnību, jo ir elku pielūdzēji un dumpinieki.” Šāda atziņa izskanēja no pāvesta Franciska mutes 18. janvāra rīta dievkalpojumā.

Homīlijā pāvests aplūkoja šīsdienas Svēto Rakstu fragmentus. Pirmajā lasījumā tiek vēstīts par Saulu, kuru Dievs atmet kā Izraēļa ķēniņu, jo Sauls vairāk klausa tautu, nekā seko Kunga gribai. Viņš Kungu neklausa. Tauta pēc uzvaras kaujā vēlējās salikt upuri Dievam, izmantojot labākos dzīvniekus. Tāpēc, ka tā bija darījusi vienmēr. Taču Dievs šoreiz to negribēja. Pravietis Samuels pārmet Saulam: „Vai tad Kungam vairāk patīk dedzināmie un kaujamie upuri nekā paklausība Viņa balsij?” Pāvests norādīja, ka to pašu māca arī Jēzus Evaņģēlijā. Likuma zinātāji pārmet, ka Viņa mācekļi negavē kā tas ir bijis vienmēr. Un Jēzus atbild ar šādu dzīves principu: „Neviens nešuj jaunu ielāpu uz vecām drēbēm, citādi jaunā drēbe atplīst kopā ar daļu vecās un caurums kļūst vēl lielāks.
Un neviens nelej jaunu vīnu vecos traukos, citādi vīns pārplēš trauku un izlīst, un trauks ir pagalam. Bet jauns vīns jālej jaunos traukos.” Pāvests paskaidroja:

„Ko tas nozīmē? Vai to, ka mainās likums? Nē! Tas nozīmē, ka likums kalpo cilvēkam, kurš kalpo Dievam. Tāpēc cilvēka sirdij vienmēr ir jābūt atvērtai. Tas, kurš vadās pēc principa: „tā ir bijis vienmēr”, ir nocietinājis savu sirdi. Jēzus mums ir teicis: „Es jums nosūtīšu Svēto Garu un Viņš jūs vadīs līdz patiesības pilnībai.” Ja tava sirds ir aizvērta pret Gara jauninājumiem, tad tu nekad nesasniegsi patiesības pilnību! Un tava kristīgā dzīve būs tikai „pusdzīve”, salāpīta dzīve, ar jauniem ielāpiem, bet uz tādas struktūras, kas nav atvērta pret Kunga balsi. Tava sirds ir aizvērta tāpēc, ka tu nespēj nomainīt vecos traukus.”

Pāvests norādīja, ka tas bija ķēniņa Saula grēks, kura dēļ Kungs viņu atmeta. Tas ir arī daudzu kristiešu grēks, kuri turas pie tā, kā ir darīts vienmēr un neļauj nomainīt traukus. Beidzas ar to, ka viņu dzīve ir tikai „pusdzīve”, salāpīta dzīve, kurai nav jēgas. Grēks ir aizvērta sirds, kas neklausa Kunga balsi, kas nav atvērta Kunga jauninājumiem, Garam, kurš mūs vienmēr pārsteidz. Samuels saka, ka pretošanās ir elkdievība. Pāvests apgalvoja, ka stūrgalvīgi kristieši, kas turas pie tā, kā darīts vienmēr, grēko. Lai ietu pareizo ceļu, Francisks uzsvēra, ka ir jāatver sirds Svētajam garam, un jāspēj izšķirt, kāda ir Dieva griba.

Jēzus laikā bija pieņemts, ka jebkurš kārtīgs izraelietis gavē. Taču pāvests norādīja uz citu realitāti – uz Svēto Garu, kas ved pie patiesības pilnības. Tāpēc ir nepieciešamas atvērtas sirdis, tādu cilvēku sirdis, kuri nav pieķērušies sevis pašu elkdievībai, kuri spītīgi neturas pie pārliecības, ka tas, ko viņi domā, ir svarīgāk, nekā Svētā Gara pārsteigumi. Pāvests sacīja:

„Tā ir vēsts, ko šodien dod Baznīca. Tas ir tas, ko Jēzus spēcīgi saka: „lejiet jaunu vīnu jaunos traukos!” Pret Gara jaunumiem, Dieva pārsteigumiem, ir jāatjauno arī ieradumi. Lai Kungs dod mums atvērtas sirds žēlastību – Gara balsij atvērtu sirdi, kas prot atšķirt to, ko nekad nedrīkst mainīt, proti, pamatus, no tā, kas ir jāmaina, lai varētu saņemt Svētā Gara jaunumus”.

I. Šteinerte/VR