Žēlsirdība ir Dieva "identitātes karte"

Pāvests Francisks ar vienkāršiem un tiešiem vārdiem uzrunā katru cilvēku, veidojot ar viņu personīgu un brālīgu dialogu. Pirmdien, 11. janvārī, Svētais tēvs saņēma grāmatu «Dieva vārds ir žēlsirdība», kurā publicēta viņa saruna ar laikraksta La Stampa žurnālistu Andrea Tornielli. „Baznīca nosoda grēku, un to sauc vārdā. Tajā pašā laikā Baznīca ir atvērta grēciniekam un sludina viņam Dieva bezgalīgo žēlsirdību,” – lasām grāmatā, kas Itālijā un vairākās citās valstīs klajā nāca 12. janvārī.

Pāvesta sarunas galvenais temats ir Dieva žēlsirdība. Viņš atklāti runā par atsvešinātības stāvokli, kad grēks kļūst par sistēmu, pieradumu, dzīves stilu. Cilvēks vairs nejūt vajadzību lūgt un saņemt piedošanu, bet meklē attaisnojumu savai rīcībai. Tāds cilvēks izliekas, ka ir kristietis.

Grāmatas autors skaidro, ka saruna notikusi Svētās Martas viesu namā pagājušā gada jūlijā, dažas dienas pēc pāvesta atgriešanās no apustuliskā ceļojuma uz Ekvadoru, Bolīviju un Paragvaju. Sarunas laikā Francisks bieži citējis Bībeli un Baznīcas tēvus.

Grāmatai ir deviņas nodaļas. Pirmajā nodaļā, kas saucas „Žēlsirdības laiks”, pāvests skaidro Dieva žēlsirdībai veltītā jubilejas gada nozīmi. Šodien cilvēcei, kas slimo ar daudzām „sociālām slimībām” – nabadzību, atstumtību, jaunām verdzības formām, relatīvismu, ir īpaši nepieciešama žēlsirdība. Žēlsirdība ir Dieva „identitātes karte.”

Grāmatas «Dieva vārds ir žēlsirdība» otrā nodaļa veltīta Gandarīšanas sakramentam. Pāvests norāda uz grēksūdzes svarīgo nozīmi kristieša garīgajā izaugsmē. Viņš skaidro, ka piedošanai ir sociāls aspekts, jo cilvēci ievaino arī mans grēks. Mēs ejam pie grēksūdzes nevis lai tiktu tiesāti, bet lai sastaptos ar žēlsirdīgo Dievu. Žēlsirdība ir augstāka par taisnīgumu. Francisks uzskata, ka konfesionāls nav ne „ķīmiskā tīrītava”, ne „spīdzināšanas telpa”. Pirmajā gadījumā tiek runāts par cilvēku liekulību, kuri uzskata, ka grēks ir tikai traips, kuru jāiztīra, aizmirstot, ka tā ir „brūce, ko jāārstē”. Savukārt otrajā gadījumā tiek runāts par tiem bikstēviem, kuri izrāda „lielu un nereti slimīgu ziņkārību”, kas grēksūdzi pārvērš par stingru nopratināšanu.

Francisks runā arī par nepieciešamību atzīt sevi par grēcinieku, par tādu cilvēku, kuram ir vajadzīga piedošana un žēlsirdība. Sevis atzīšana par grēcinieku ir Dieva žēlastība, kuru vajag lūgt. Baznīcas misija ir palīdzēt cilvēkiem tikties ar Dievu, kas ir Mīlestība. Tai ir jāiziet, jāatver durvis, jābūt par „kara hospitāli”, kurā katrs grēcinieks var saņemt palīdzību.

Grāmatas lappusēs pāvests skaidro, ka priesteriem jābūt patiesiem ganiem, nevis likuma doktoriem. Šodien daudzi slimo ar narcisma jeb sev pievērstas pārspīlētas uzmanības slimību, un daudziem arī patīk būt slimiem. Svētais tēvs norāda uz rūpīgas sirdsapziņas izmeklēšanas nozīmi, lai mūsu grēksūdzes nekļūtu par „automātisku grēku atkārtošanas sistēmu, bet brīdi un vietu, kurā dziļāk atklājam sevi un Dievu”. Francisks skaidro, ka dzīvē ir svarīgāk nevis „nekad nepakrist”, bet gan „vienmēr no jauna piecelties”.

Grāmatā pāvests runā arī par homoseksuālām personām. 2013. gadā atceļā no Riodežaneiro uz Romu preses konferencē viņš bija teicis: „Ja kāds cilvēks ir gejs, kurš meklē Dievu, kuram ir labā griba, tad kas esmu es lai viņu nosodītu?” Baznīca ir aicināta doties uz perifērijām, lai tiktos ar grēciniekiem un sludinātu tiem Dieva žēlsirdību.

Divās pēdējās nodaļās Svētais tēvs runā par žēlsirdību un līdzcietību, kas palīdz pārvarēt globālo vienaldzību, kā arī norāda uz žēlsirdības darbiem, kas vienmēr ir aktuāli un derīgi. Pāvests aicina mūsdienu cilvēkus neaizmirst, ka Dieva žēlsirdība ir lielāka pār grēku un Dieva zāles ir stiprākas par slimību caur kuru mēs tiekam dziedināti. Kristiešiem, kuri uzskata, ka pieder pie „taisnīgo” grupas, Francisks atgādina, ka arī „pāvests ir cilvēks, kuram ir vajadzīga Dieva žēlsirdība”.

S. Krivteža / VR