Iziet caur Žēlsirdības durvīm, apzinoties, ka līdzi nāk Svētā Dieva Māte

Pāvests ir atvēris Žēlsirdības gada Svētās durvis Marijas Lielākajā bazilikā – Santa Maria Maggiore. Uz savu iemīļoto dievnamu Francisks devās 1. janvāra vēlā pēcpusdienā. Pēc svinīgā Svēto durvju atvēršanas rita, viņš pirmais pārkāpa šo durvju slieksni un ienāca bazilikā, kur svinēja Svēto Misi. „Salve Mater misericordiae!” ar šiem senās himnas vārdiem pāvests vērsās pie Marijas – Dieva Mātes. Viņš atgādināja, ka pazīstamajā himnā, ko ticīgie, jo īpaši Itālijā, dzied dievkalpojumu noslēgumā, ir rodama veselu cilvēku paaudžu ticības sintēze. „Esi sveicināta, Žēlsirdības Māte, Dieva Māte un piedošanas Māte, cerības Māte un žēlastības Māte, svētā prieka pilnā Māte,” ir dziedājušas ticīgo paaudzes, savas acis vēršot uz Jaunavas ikonu, un lūdzot no Marijas mierinājumu un aizbildniecību.

Pāvests teica, ka tikko atvērtās durvis ir Žēlsirdības durvis. Jebkurš, kurš caur tām iziet, ir aicināts ieslīgt Tēva žēlsirdīgajā mīlestībā, pilnīgi un bez jebkādām bailēm Viņam uzticoties. Pēc tam, no šīs bazilikas viņš var aiziet ar pārliecību – pilnīgu pārliecību, ka viņu pavada Marija. Viņa ir žēlsirdības Māte, jo savā klēpī uzņēma pašu dievišķās žēlsirdības Vaigu – Jēzu, Emanuelu, visu tautu Gaidīto, Miera princi. Dieva Dēls, pieņemot miesu mūsu pestīšanas dēļ, ir dāvājis mums savu Māti, kura kopā ar mums svētceļo, lai nekad neatstātu mūs vienus dzīves gājumā, jo īpaši neskaidrības un sāpju brīžos. Pāvests turpināja:

„Marija ir Dieva Māte, Dieva Māte, kas piedod, kas davā piedošanu, un tapēc varam teikt, ka Viņa ir piedošanas Māte. Šis vārds – „piedošana”, ko tik ļoti nesaprot pasaulīgā mentalitāte, norāda uz pašu kristīgās ticības augli. Tas, kurš neprot piedot, vēl nav iepazinis mīlestības pilnību. Tikai tas, kurš patiesi mīl, spēj nonākt līdz piedošanai, aizmirstot par saņemto apvainojumu. Krusta pakājē Marija redz savu Dēlu, kas upurē sevi un tādējādi apliecina, ko nozīmē mīlēt kā mīl Dievs. Šai brīdī viņa dzird Jēzus vārdus, kuri, iespējams, rodas no tā, ko viņa pati Viņam iemācīja jau no mazotnes: „Tēvs, piedod viņiem, jo viņi nezina, ko dara!” Tai brīdī Marija mums visiem kļuva par piedošanas Māti. Viņa pati, pēc Jēzus piemēra, kļuva spējīga piedot tiem, kas nogalināja viņas nevainīgo Dēlu.”

Pāvests piebilda, ka piedošanas Māte māca Baznīcai, ka uz Golgātas dāvātā piedošana nepazīst robežas. „Baznīcas piedošanai ir jābūt tikpat lielai, kā Jēzus piedošanai uz Krusta, un Marijas piedošanai krusta pakājē,” norādīja Francisks. Viņš sacīja arī, ka piedošanas spēks ir pretinde skumjām, ko rada naids un atriebība. Piedošana paver ceļu priekam un mieram, jo tā atbrīvo dvēseli no domām par nāvi. Savukārt, naids un atriebība aptumšo prātu un plosa sirdi, atņemot tai atpūtu un mieru. 

Pāvests aicināja iziet caur Svētajām Žēlsirdības durvīm, apzinoties, ka līdzās nāk Jaunava Māte, Svētā Dieva Māte, kura par mums aizbildina. „Ļausim, lai viņa mūs pavada un palīdz atklāt skaistumu, ko dod tikšanās ar viņas Dēlu Jēzu! Atvērsim plaši mūsu sirdi piedošanas priekam, apzinoties uzticības pilno cerību, kas mums tiek atgriezta, lai mūsu ikdienas eksistenci padarītu par Dieva mīlestības pazemīgo instrumentu,” aicināja pāvests. Homīlijas noslēgumā viņš pamudināja klātesošos trīs reizes no visa spēka atkārtot „Svētā Dieva Māte!” Tos pašus vārdus, sekojot Efezas seno kristiešu piemēram, viņš aicināja atkārtot arī, atstājot dievnamu. Francisks novēlēja laimīgu jauno gadu, pilnu ar Dieva žēlsirdību, kurš piedod visu, kā arī atvērt šai žēlsirdībai savu sirdi.

I. Šteinerte/VR