Dievs piedod visu, Viņš tikai gaida, lai Viņam tuvotos

„Cerība uz Dieva žēlsirdību atver apvāršņus un dara brīvus, bet klerikāla stingrība aizver sirdis un nodara daudz ļauna,” teica pāvests 14. decembra rīta dievkalpojumā. Pirmais lasījums, kas ir aizgūts no Skaitļu grāmatas, vēstī par Balaamu, pravieti, kuram ķēniņš prasa nolādēt Izraēli. Pāvests atzīmēja, ka Balaamam piemita savi trūkumi, pat grēki. Jo grēki ir mums visiem. Visi esam grēcinieki, taču mums nav jābaidās, jo Dievs ir lielāks par mūsu grēkiem.

Balaams savā ceļā satiek Kunga eņģeli un viņa sirds izmainās. Viņš saka to, ko redz. Dieva tauta mīt teltīs tuksneša vidū, taču Balaams redz tālāk par tuksnesi. Viņš redz auglīgu skaistumu, redz uzvaru. Atvēris sirdi un atgriezies, Balaams redz tālu, redz patiesību. Patiesību vienmēr redz ar labo gribu. Tā ir patiesība, kas dod cerību.

Pāvests apgalvoja, ka patiesība ir kristīgais tikums, tā ir milzīga dāvana no Kunga, dāvana, kas ļauj redzēt tālu, redzēt aiz problēmām, sāpēm, grūtībām, redzēt aiz mūsu grēkiem. Tā palīdz redzēt Dieva skaistumu.

„Kad es atrodos kopā ar cilvēku, kuram piemīt šis cerības tikums un viņš atrodas smagā savas dzīves brīdī – vai tā būtu slimība, vai raizes par dēlu, meitu, kādu citu ģimenes locekli, vai arī vēl kaut kas cits, tad sāpju priekšā šis tikums viņam dod brīvību saskatīt tālāk, viņa acs vienmēr spēj redzēt aiz visa tā, kas atrodas priekšā. Tā ir cerība. Tas ir pravietojums, ko šodien dāvā Baznīca. Tā vēlas, lai arī problēmu priekšā mēs būtu cerības sievietes un vīrieši. Cerība atver apvāršņus, cerība atbrīvo, tā nav verdzene, tā vienmēr atrod vietu, lai sakārtotu situāciju.”

Evaņģēlijā  tautas vecākie un priesteri Jēzum prasa, ar kādām tiesībām Viņš rīkojas. „Viņiem nav apvāršņu,” teica pāvests. Tie ir cilvēki, kas aizvērti savos aprēķinos, tie ir savas stingrības vergi. Un cilvēciskie aprēķini aizver sirdi, aizver brīvību, kamēr cerība mūs dara brīvus:

„Cik skaista ir brīvība, dvēseles cēlums, Baznīcas vīrieša un sievietes cerība. Savukārt, cik neglīta un cik daudz ļaunuma nodara Baznīcas sievietes, vai vīrieša stingrība, klerikālā stingrība, kurai nav cerības. Šai Žēlsirdības gadā ir divi ceļi. Vienu iet tie, kuri cer uz Dieva žēlsirdību un zina, ka Dievs ir Tēvs, Dievs piedod vienmēr, piedod visu, aiz tuksneša ir Tēva apskāviens, piedošana. Otra ceļa gājēji ir tie, kuri paslēpjas savā verdzībā, savā stingrībā un neko nezina no Dieva žēlsirdības. Tie ir doktori, viņi ir studējuši, taču viņu zinātne nav tos atpestījusi”.

 Homīlijas noslēgumā pāvests pastāstīja par kādu faktu, kas noticis 1992. gadā Buenosairesā Svētās Mises laikā par slimniekiem. Horhe Bergoljo vairākas stundas uzklausījis grēksūdzes un jau bijis gatavs celties no biktskrēsla, kad pienākusi kāda sieviete ievērojamā vecumā „ar acīm, kas redzējušas tālāk, ar cerības pilnām acīm”:

„Un es viņai teicu: vecmāmiņ, vai nākat sūdzēt grēkus?” „Jā”. „Bet jums grēku nav!” Taču viņa man: „Tēvs, tie mums ir visiem.” „Varbūt Kungs Tev tos nepiedod?” „Dievs piedod visiem!” viņa atbildēja. „Un kā jūs to zināt?” es pajautāju. „Ja jau Dievs nepiedotu visu, tad pasaule nemaz nepastāvētu!” Iepretim šīm divām personām – brīvajam, kam pieder cerība, kas ved pie Dieva žēlsirdības, un aizvērtajam, likuma kalpam, egoistam, savas stingrības vergam, atcerēsimies šo mācību, ko man atstāja šī vecā kundzīte: „Dievs piedod visu, Viņš tikai gaida, lai tu Viņam tuvotos.”

I. Šteinerte/VR