Katram cilvēkam ir nepieciešama atgriešanās

Pāvesta pārdomu pirms lūgšanas "Kunga eņģelis" galvenais temats bija atgriešanās. 6. decembra pusdienlaikā, uzrunājot Svētā Pētera laukumā sapulcējušos svētceļniekus un Romas iedzīvotājus, Francisks skaidroja Adventa laika otrajai svētdienai paredzētos Svēto Rakstu lasījumus. Svētā Lūkasa evaņģēlijā lasām par Jāni Kristītāju, kurš tuksnesī sludināja grēku nožēlas kristību grēku piedošanai. Uz ko tieši attiecas šī atgriešanās? – jautāja pāvests.

"Mēs varam sev jautāt: kāpēc mums ir jāatgriežas? Atgriešanās ir vajadzīga ateistam, lai tas kļūtu ticīgs; tā ir vajadzīga grēciniekam, lai tas kļūtu taisnīgs. Bet mums tā nav vajadzīga, jo esam kristieši! - sacīja pāvests. - Protams, mēs varam uzdot šo jautājumu, bet zinām, ka ar mums viss ir kārtībā. Taču tā nav patiesība! Tā domājot, mēs neapzināmies, ka pārliecība, ka mēs esam kristieši, ka visi esam labi, ka ar mums viss ir kārtībā – steidzami ir jāizmaina. Ir jāizmaina pārliecība, ka ar mums viss ir kārtībā, un mums nav vajadzīga nekāda atgriešanās. Tomēr mēģināsim uzdot jautājumu: vai dažādos dzīves apstākļos un situācijās mēs domājam un rīkojamies tāpat kā Jēzus? Vai patiešām domājam tāpat kā Jēzus? Piemēram, kad saskaramies ar ļaunumu un pretrunām, vai spējam reaģēt bez naida un neiecietības un no visas sirds piedot tiem, kuri lūdz mums piedošanu? Cik grūti ir piedot, vai ne? Cik grūti! Es viņam atriebšos – šie vārdi iziet no mūsu sirds, vai ne? Kad esam aicināti dalīties ar kādu viņa priekos vai bēdās, vai spējam patiesi raudāt ar tiem, kuri raud, un priecāties ar tiem, kuri līksmo? Vai tad, kad apliecinām savu ticību, to darām ar vienkāršību un lielu uzmanību, nekaunoties no Evaņģēlija? – jautāja pāvests.

Turpinot uzrunu, Francisks uzsvēra, ka Jāņa Kristītāja balss skan arī mūsdienu pasaulē. Šodien daudziem cilvēkiem ir cieta sirds un aizvērts prāts. Un tas liek mums aizdomāties, vai mēs vēl aizvien atrodamies uz labā ceļa un dzīvojam saskaņā ar Evaņģēliju? Tas reizē ir arī aicinājums atvērt savas sirdis un pieņemt pestīšanu, ko Dievs neatlaidīgi mums dāvā, jo Viņš vēlas mūs atpestīt no grēka verdzības. Pāvests atgādināja, ka Kristus pestīšana attiecas uz visiem cilvēkiem bez izņēmuma. Dievs vēlas, lai visi cilvēki tiktu atpestīti.

Svētais tēvs skaidroja, ka ikviens no mums ir aicināts liecināt par Jēzu tiem, kuri Viņu vēl nepazīst. Tomēr tas nenozīmē veikt prozelītismu. Nē, tas nozīmē atvērt durvis. "Bēda man, ja es Evaņģēliju nesludinātu" (1 Kor 9,16) – saka svētais Pāvils. Ja Jēzus ir izmainījis manu dzīvi un to dara katru reizi, kad sekoju Viņam, kā lai es neizjūtu vēlēšanos, lai Viņu pazītu arī citi, kurus satieku darbā, skolā, mājās, slimnīcā, vietā, kurā dotajā brīdī atrodos? Ja vērīgi apskatīsimies sev visapkārt, atradīsim daudzus, kuri gribēs uzsākt, vai arī no jauna atgriezties uz ticības ceļa, satiekot kristiešus, kuri ir iemīlējušies Jēzū. Vai arī mēs nevaram būt šādi kristieši? – jautāja pāvests.

"Vai es esmu iemīlējies Kristū?" – Francisks turpināja uzdot jautājumus. "Vai es ticu, ka Jēzus dāvā man pestīšanas žēlastību? Ja es patiešām esmu iemīlējies Jēzū, es vēlos parādīt un stāstīt par Viņu arī citiem. Tam ir vajadzīga drosme! Vajadzīga liela drosme, lai nolīdzinātu lepnības un sāncensības kalnus, piepildītu vienaldzības un apātijas radītās ielejas, iztaisnotu sava slinkuma un savu kompromisu nelīdzenumus," sacīja pāvests.

Pēc lūgšanas "Kunga eņģelis" Francisks runāja par Parīzē notiekošo klimata pārmaiņām veltīto starptautisko konferenci. Viņš atzina, ka ar lielu uzmanību seko tās norisei, un norādīja uz savā enciklikā Laudato sì ietvertā jautājuma: "Kādu pasauli mēs atstāsim tiem, kuri dzīvos pēc mums, mūsu bērniem?" nozīmi mūsdienu kontekstā.

Pāvests skaidroja, ka klimata pārmaiņu seku samazināšanai un nabadzības izskaušanai ir jāiet roku rokā. Viņš aicināja visus ticīgos lūgt Svēto Garu, lai Viņš apgaismo to cilvēku prātus, no kuru šodien pieņemtajiem lēmumiem ir atkarīga cilvēces nākotne.

Svētdienas tikšanās laikā Francisks pieminēja sava priekšgājēja pāvesta Pāvila VI un Konstantinopoles patriarha Atenagora tikšanās piecdesmito gadadienu. Tā notika 1965. gada 7. decembrī, īsi pēc Vatikāna II koncila noslēguma. Vēsturiskās tikšanās laikā tika atcelta 1054. gadā Romas un Konstantinopoles Baznīcu uzliktā ekskomunikācija.

Francisks skaidroja, ka šis nozīmīgais žests, kas radīja apstākļus jaunam dialogam starp pareizticīgo un katoļu kopienām, mīlestībā un patiesībā būs pieminēts Žēlsirdības jubilejas gada sākumā. Nav patiesas vienotības bez lūgšanas piedot Dievam un savā starpā par šķelšanās grēku. Pāvests aicināja ticīgos savās lūgšanās pieminēt Ekumenisko patriarhu Bartolomeju un citus pareizticīgās Baznīcas vadītājus, kā arī lūgties, lai attiecības starp katoļiem un pareizticīgajiem vienmēr balstītos uz brālīgas mīlestības pamatiem,” piebilda Francisks.

Uzrunas noslēgumā pāvests atgādināja, ka sestdien, 5. decembrī, Peru pilsētā Čimbotē notika divu Konventuālo franciskāņu tēvu Mihala Tomašeka un Zbigņeva Ščalkovska, un Donum Fidei apvienības misionāra Aleksandra Dordi beatifikācijas svinības, kurus naidā pret ticību komunisti nogalināja 1991. gada augustā. „Lai šo mocekļu uzticība Kristum stiprina mūsu ticību un dāvā garīgos spēkus vajātajiem kristiešiem, lai viņi spētu drosmīgi liecināt par Evaņģēliju,” – sacīja Francisks.

S. Krivteža / VR