Francisks mudina Eiropu pieņemt bēgļus

Piektdien, 13. novembrī, pāvests pieņēma audiencē Romano Gvardini fonda locekļus, kuri ieradās Romā, lai piedalītos Pontifikālās Gregora universitātes rīkotajā saietā sakarā ar šī katoļu teologa un rakstnieka dzimšanas atceres 130. gadadienu. „Es esmu pārliecināts, ka Gvardini ir domātājs, kuram ir daudz ko teikt mūsdienu cilvēkiem, pie tam, ne tikai kristiešiem”, sacīja Francisks. Minētais fonds cenšas iedzīvināt Gvardini pasaules uzskatu mūsdienu kultūrā, politikā un zinātnē.

Savā grāmatā „Dostojevska reliģiskā pasaule” Gvardini atsaucas uz kādu fragmentu no romāna „Brāļi Karamazovi”. Pie stareca Zosima iet cilvēki ar savām problēmām un grūtībām, prasot, lai viņš par tiem aizlūdz, un lūdzot viņa svētību. Pie šī stareca atnāk uz grēksūdzi arī kāda sīka zemniece, kura čukstus atzīstas, ka ir nogalinājusi savu slimo vīru, jo savā laikā viņš esot pret viņu slikti izturējies. Starecs redz, ka sieviete, būdama pilnīgā izmisumā par pastrādāto noziegumu, ir noslēgusies sevī, un saprot, ka jebkādi vārdi, cenšanās mierināt vai dot padomu, atsistos kā pret mūri. Sieviete domā, ka ir pazudusi. Tomēr šis priesteris parāda izeju: viņas dzīvei ir jēga, jo Dievs viņu pieņem līdz ar viņas nožēlu. „Nekā nebīsties!”, viņš saka. „Nekad nebīsties! Nebaiļojies, lai tevī nevājinās nožēla, un Dievs tev piedos visu.” Citējot minēto fragmentu, pāvests turpinājumā uzsvēra, ka visā pasaulē nav un nevar būt neviena tāda grēka, ko Dievs nepiedotu tam, kurš patiesi nožēlo. Neviens grēks, ko cilvēks pieļauj, nav tik liels, lai ar to tiktu izsmelta Dieva bezgalīgā mīlestība. Sieviete, kas atnāca pie stareca uz grēksūdzi, tika pārveidota un atkal atguva cerību.

Francisks norādīja, ka šīs lietas vislabāk saprot vienkāršie ļaudis. Viņi saprot, ka būt svētam nozīmē īstenot ticību savā dzīvē, saskatīt, ka Dievs ir tuvu cilvēkiem, un ka viņu dzīve ir Visvarenā rokās. Šajā sakarā Gvardini rakstīja: „Pieņemot dzīvi ar vienkāršību no Dieva rokas, mūsu personīgā griba pārvēršas dievišķajā gribā, un tādējādi, radībai nepārstājot būt tikai radībai un Dievam patiesam Dievam, īstenojas abu dzīvā vienība”. Saskaņā ar Gvardini mācību, šī „dzīvā vienība” ar Dievu ir cilvēku konkrētās attiecības ar pasauli un citiem cilvēkiem, kas dzīvo visapkārt. Atsevišķs cilvēks apzinās sevi kā tautas sastāvdaļu. Savukārt „tauta” ir „visa tā sintēze, kas cilvēkā ir dabisks, patiess, dziļš un substanciāls”. Tautā kā spogulī varam saskatīt „dievišķās darbības spēku lauku”. Tauta jūt, ka Dievs patiešām visur ir darbīgs.

Noslēgumā pāvests atzina, ka Gvardini domas varam attiecināt uz mūsdienām, lai saskatītu Dieva klātesamību un darbību dažādos šodienas notikumos. „Tad varbūt varēsim atzīt”, viņš sacīja, „ka Dievs savā Gudrībā ir atsūtījis pie mums, uz bagāto Eiropu, izsalkušo, lai mēs dotu viņam ēst, izslāpušo, lai mēs iedotu viņam padzerties, svešinieku, lai mēs to pieņemam, un kailo, lai mēs viņu apģērbjam. Pēc tam vēsture to parādīs – ja mēs būsim īsta tauta, tad noteikti to pieņemsim kā savu brāli, bet ja būsim tikai indivīdu grupa, tad centīsimies vispirms glābt savu ādu, bet mums nebūs nākotnes”. Lai strādājot ar Gvardini darbiem jūs aizvien labāk saprastu kultūras un sabiedrības kristīgo pamatu nozīmi un vērtību – vēlēja Francisks.

Romano Gvardini tiek uzskatīts par vienu no lielākajiem 20. gs. filozofiem un teologiem. Viņš ir dzimis 1885. gada 17. februārī Veronā, Itālijā, bet nomira 1968. gada 1. oktobrī Minhenē, Vācijā. Uz šī katoļu priestera darbiem savās zinātniskajās publikācijās atsaucās arī Benedikts XVI. „Es gribu palīdzēt citiem skatīties ar jaunām acīm”, tā savā laikā apgalvoja Gvardini.

J. Evertovskis / VR