2015-11-12 14:02:00

Mūsdienu lielākā nelaime – tuvākmīlestības un paļāvības uz Dievu trūkums


Ceturtdien, 12. novembrī, pāvests pieņēma audiencē sv. Luidži Gvanellas nodibināto žēlsirdības organizāciju locekļus, kuri ieradās Romā, lai atzīmētu savas aizbildnes, Dievišķās Providences Dievmātes dienu. Dievs mūs ļoti mīl, rūpējas par mums un grib, lai mēs Viņam uzticamies – atgādināja Francisks. Itāļu priesteris Gvanella nodibināja Tuvākmīlestības kalpu un Dievišķās Providences Dievmātes meitu kongregācijas. Viņš nomira 1915. gada 24. oktobrī. Ko šodien šis svētais teiktu, lai stiprinātu savus bērnus ticībā, cerībā un mīlestībā? – jautāja pāvests. Šajā sakarā savā uzrunā Svētais tēvs pievērsās trīs atslēgas vārdiem: uzticēties, skatīties un pasteigties.

Pirmkārt, sv. Luidži Gvanella mudina mūs uzticēties. Viņš dzīvoja ar stingru pārliecību, ka Dievs ir žēlsirdīgais un gādīgais Tēvs. Šī pārliecība bija viņa ticības sirds – norādīja pāvests. Providence viņam bija realitāte, nevis „poēzija”. Dievs gādā par mums un grib, lai mēs Viņam uzticamies. Viņš pat ir ļoti apbēdināts, kad redz, ka Viņa bērni Viņam pilnībā neuzticas. Tie varbūt iedomājas, ka Dievs drīzāk ir kaut kas tāls, nevis žēlsirdīgais Tēvs, vai ka Viņš ir valdnieks. Tāpēc liekas, ka labāk būs līdz galam neuzticēties, jo Viņš var prasīt kaut ko pārāk smagu vai pat uzsūtīt pārbaudījumus. Tomēr tie ir lieli maldi – uzsvēra Francisks. Tie ir maldi, ko iedveš Dieva un cilvēka ienaidnieks – velns. Tā rodas pirmais kārdinājums, proti, turēties no Dieva pa gabalu. Taču Dievs mūs mīl vairāk nekā mēs paši sevi mīlam un zina, kas mums ir vislabākais. Dievs grib, lai mēs savas dzīves laikā izkoptu savu Kristībā saņemto aicinājumu būt par Viņa mīļotajiem bērniem.

Otrkārt, sv. Gvanella māca skatīties uz visu ar mīlestības pilnu skatienu. Tie, kuri dzīvo kā patiesi Dieva bērni, spēj būt ļoti radoši – teica Francisks. Viņi skatās uz pasauli ar jaunām acīm, kuras, pateicoties mīlestībai un cerībai, mirdz aizvien spožāk. Tās ir acis, ar kurām varam ieskatīties lietās patiesībā. Tās ir acis, ar kurām mīlestībā varam raudzīties ļoti tālu. Tādā veidā citos redzam nevis pretiniekus, bet – brāļus un māsas. Pāvests atzina, ka pasaulē nekad netrūkst problēmu. Mūsdienās sastopamies ar jaunām nabadzības formām un daudzām netaisnībām. Taču lielākā liksta ir tuvākmīlestības trūkums. Tāpēc šodien īpaši vajadzīgi cilvēki ar mīlestības atjaunotu skatienu, kas iedveš citos cerību. Nereti mēs esam garīgi akli, jo neredzam tālāk par sevi. Citreiz – sirgstam no „tālredzības”, proti, sapņojam par palīdzēšanu tiem, kuri ir tālu, bet nespējam noliekties pie tā, kurš atrodas mums līdzās un kuram ir vajadzīga mūsu palīdzība. Dažreiz vispār aizveram acis, jo jūtamies noguruši un pesimisma nomākti. Sv. Gvanella aicina mūs raudzīties uz visu ar paša Kristus skatienu, kas izstaro prieku un cerību.

Treškārt, sv. Gvanella mudina pasteigties. Nabagi ir Dieva īpaši mīlēti bērni – viņš kādreiz mācīja. Tāpēc tas, kurš dod nabagiem, dod pašam Dievam. Tāpat kā Debesu Tēvs ir vērīgs un konkrēts pret mums, arī mēs nedrīkstam ļaut, ka tiem, kuri cieš trūkumu, nāktos gaidīt. Mēs nedrīkstam apstāties tik ilgi, kamēr vien būs nabagi, kuriem ir vajadzīga palīdzība. Tāpat kā Marija steigšus devās pie savas māsīcas Elizabetes, lai viņai palīdzētu (sal. Lk 1, 39), tā arī mums ir jāsaklausa Svētā Gara aicinājums nekavējoties iet pie tiem, kuriem ir vajadzīga mūsu mīlestība.

J. Evertovskis / VR








All the contents on this site are copyrighted ©.