Baznīca dzīvo cilvēku vidū un cilvēku dēļ

Viens no centrālajiem notikumiem pāvesta vizītes laikā Florencē bija Svētās Mises svinības. Tās notika Artemio Franki stadionā. Homīlijā Francisks kavējās pie šīsdienas Evaņģēlija lasījuma, kurā Jēzus uzdod mācekļiem divus jautājumus. Pirmais: „Ko ļaudis saka par Cilvēka Dēlu?” Francisks norādīja, ka šis jautājums rāda, ka Jēzus sirds un skatiens ir atvērts visiem:

„Jēzum interesē tas, ko cilvēki domā, un nevis tāpēc, lai tos darītu apmierinātus, bet gan tāpēc, lai varētu ar viņiem komunicēt. Nezinot, ko cilvēki domā, māceklis izolējas un sāk tiesāt viņus saskaņā ar savām domām un savu pārliecību. Saglabāt veselīgu kontaktu ar realitāti, ar to, no kā cilvēks dzīvo, ar viņa asarām un prieku, ir vienīgais veids, lai varētu viņam palīdzēt, sniegt formāciju un ar viņu komunicēt. Tas ir vienīgais veids, lai runātu uz cilvēku sirdīm, skarot viņu ikdienas pieredzi: darbu, ģimeni, veselības problēmas, skolu, satiksmi, sanitāro aprūpi... Tas ir vienīgais veids, lai atvērtu viņu sirdi Dieva klausīšanai. Patiesībā, kad Dievs gribēja runāt ar mums, Viņš iemiesojās. Jēzus mācekļi nekad nedrīkst aizmirst, no kurienes viņi ir izraudzīti, proti, no cilvēkiem, un nedrīkst krist kārdinājumā pieņemot malā stāvošu attieksmi, it kā tas, ko cilvēki domā un no kā dzīvo, viņus neskartu un būtu viņiem mazsvarīgi.”

Pāvests sacīja, ka tas attiecas uz mums visiem. Baznīca, tāpat kā Jēzus, dzīvo cilvēku vidū un cilvēku dēļ. Tāpēc visas savas vēstures gaitā tā vienmēr ir nesusi sevī jautājumu: kas ir Jēzus mūsdienu vīriešiem un sievietēm?

Francisks atgādināja, ka arī svētais pāvests Leons Lielais, kurš ir cēlies no Toskānas, un kuru šodien piemin Baznīca, savā sirdī nesa šo jautājumu, šo apustulisko dedzību, lai visi varētu pazīt Jēzu un lai pazītu Viņu tādu, kāds viņš patiesībā ir, nevis viņa attēlu, ko izkropļo laika filozofijas un ideoloģijas.

Svētais tēvs norādīja, ka tāpēc ir jānobriest personīgajā ticībā uz Viņu. Un, lūk, arī otrs jautājums, ko Jēzus uzdod mācekļiem: „Bet, jūs ko sakāt, kas es esmu?” (Mt 16,15). Šis jautājums arī šodien atbalsojas mūsu, Viņa mācekļu apziņā, un ir izšķirošs mūsu identitātei un mūsu misijai. Tikai tad, ja atzīstam Jēzu Viņa patiesībā, būsim spējīgi ieraudzīt mūsu cilvēciskā stāvokļa patiesību un nest mūsu ieguldījumu sabiedrības pilnīgai humanizācijai.

Uz Jēzus jautājumu atbild Sīmanis: „Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls” (16). Pāvests teica, ka šī atbilde ietver visu Pētera misiju un visu to, kas Baznīcai kļūs Pētera kalpojums, proti, glabāt un sludināt ticības patiesību, aizsargāt un veicināt kopību starp visām Baznīcām, saglabāt Baznīcas mācību. Šai misijā pāvests Leons Lielais ir un paliek izcils paraugs.

Uzrunājot florenciešus, kā arī visas pasaules ticīgos, pāvests teica, ka arī šodien mūsu prieks ir dalīties šai ticībā un kopā atbildēt Jēzum: Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls. Mūsu prieks ir iet arī pret straumi un pārvarēt pašreizējo domu, kas šodien, tāpat kā agrāk, nespēj saskatīt Jēzū vairāk par pravieti un skolotāju. Mūsu prieks ir atpazīt Viņā Dieva klātbūtni, Tēva sūtīto, Dēlu, kurš ir nācis, lai kļūtu par pestīšanas instrumentu cilvēcei. Šis ticības apliecinājums, ko Sīmanis Pēteris sludināja, paliek arī priekš mums. Tas nav tikai mūsu pestīšanas pamats, bet arī ceļš, caur kuru pestīšana sasniedz savu mērķi. Pāvests turpināja:

„Pestīšanas noslēpuma saknē slēpjas žēlsirdīgā Dieva griba, kura negrib padoties cilvēka nesapratnes, grēka un  nožēlojamības priekšā, bet dāvā sevi viņam līdz pat tam, ka pats kļūst par cilvēku, lai satiktu katru personu tās konkrētajā situācijā. Šī Dieva žēlsirdīgā mīlestība ir tā, ko Sīmanis Pēteris atpazīst Jēzus vaigā. Tajā pašā vaigā, ko mēs esam aicināti atpazīt formās, kurās Kungs mums ir nodrošinājis savu klātbūtni mūsu vidū: Viņa Vārdā, kas apgaismo mūsu prāta un sirds tumsību; Viņa sakramentos, kas mums liek atdzimt jaunai dzīvei no katras mūsu nāves; brālīgā komūnijā, ko Svētais Gars veido starp Viņa mācekļiem; mīlestībā bez robežām, kas dāsni kalpo visiem; nabadzīgajā, kurš mums atgādina, ka Jēzus ir gribējis, lai Viņa un Tēva augstākajai atklāsmei būtu krustā pazemotā attēls.”

Pāvests piebilda, ka šī ticības patiesība ir patiesība, kas izraisa skandālu, jo prasa ticēt Jēzum, kurš, neraugoties uz to, ka ir Dievs, ir pazemojies līdz kalpa stāvoklim, līdz nāvei krustā un tāpēc Dievs Viņu ir darījis par pasaules Karali. Tā ir patiesība, kas arī šodien izraisa skandālu tiem, kuri nevar paciest, ka Dieva attēls ir radis nospiedumu Kristus vaigā.

„Komūnija starp dievišķo un cilvēcisko, kas pilnīgā veidā īstenojusies Jēzū, ir mūsu mērķis, cilvēciskās vēstures ierašanās punkts saskaņā ar Dieva plānu. Tā ir mūsu vājuma tikšanās svētība ar Viņa lielumu, mūsu niecīguma tikšanās svētība ar Viņa žēlsirdību, kas piepildīs katru mūsu ierobežojumu. Bet šis mērķis nav tikai apvārsnis, kas apgaismo mūsu gājumu, bet ir tas, kas mūs piesaista Viņa maigajam spēkam. Tas ir tas, kas jau šeit, dienu pēc dienas liek sevi izbaudīt ar katru labumu, ko sējam sev apkārt. Tās ir sēklas, kas ļauj izveidot jaunu, atjaunotu humānismu, kur neviens nav atstumts, vai pamests novārtā, kur tas, kurš kalpo, ir vislielākais, kur mazie un nabadzīgie tiek pieņemti un saņem palīdzību.”

Homīlijas noslēgumā pāvests sacīja, ka Dievs un cilvēks nav divi ekstrēmie kādā opozīcijā novietotie punkti. Dievs cilvēkā atzīst savu attēlu un cilvēks atzīst sevi vienīgi raugoties uz Dievu. Tā ir īstā gudrība tiem, kuri pieder Kunga ganāmpulkam. Tā ir arī Leona Lielā gudrība, dažādu elementu – vārda, prāta, lūgšanas, mācības, atmiņas – saplūsmes auglis. Bet svētais Leons mums atgādina, ka arī īsta gudrība nav iespējama citādi, kā vien saiknē ar Kristu un kalpojumā Baznīcai. Tas ir ceļš, uz kura satiekam humānismu un kuru varam satikt, ja mums piemīt Labā samarieša gars. „Ne velti, humānismam, kura lieciniece savos visradošākajos brīžos bija Florence, vienmēr ir bijusi žēlsirdības seja,” sacīja pāvests. Florences pilsētas viesis novēlēja, lai šis mantojums vienmēr ir auglīgs ar jaunu humānismu gan šai pilsētai, gan visai Itālijai.

I. Šteinerte/VR