Kalpot, nevis izlikties par kalpu!

Lai bīskapi un priesteri uzvar kārdinājumu dzīvot „dubultīgu dzīvi”, bet Baznīca ir aicināta kalpot, nevis kļūt par afēristi. Šāds novēlējums un apgalvojums ir galvenie punkti pāvesta homīlijā 6. novembra dievkalpojumā. Svētais tēvs izteica nosodījumu tiem, kas tiecas rāpties pa karjeras kāpnēm, lai iegūtu vairāk naudas, un kas Baznīcai nodara lielu ļaunumu.

Francisks runāja par diviem kalpiem, par kuriem šodien vēsta arī Vārda liturģija. Vispirms par Pāvilu, kurš visu sevi atdeva kalpošanai. No kurienes nāca apustuļa lielums? No Jēzus Kristus, un Pāvils lepojās ar to, ka kalpo, ar to, ka ir izraudzīts, ka viņam ir Svētā Gara spēks.

Pāvils bija kalps, kurš kalpoja, viņš administrēja, liekot pamatus, tas ir, sludinot Jēzu Kristu, un nekad neapstājās, lai baudītu labumus kādā vietā, kļūstot par autoritāti, un liekot sev kalpot. Viņš pats bija kalps, kalps, lai kalpotu, nevis liktu sev kalpot.

„Varu jums pastāstīt, cik lielu prieku izjūtu, kad uz Misi atnāk daži priesteri un saka: „Tēvs, esmu ieradies, lai satiktu savējos, jo 40 gadus esmu misionārs Amazonē”. Vai kāda reliģiskā māsa, kura stāsta: „Es 30 gadus strādāju slimnīcā Āfrikā.” Kad redzu sīciņu māsiņu, kura 30, 40 gadus strādā nodaļā ar invalīdiem, un vienmēr ir smaidīga. Tas saucas kalpot, un tas ir Baznīcas prieks: iet tālāk, vienmēr – iet tālāk un nest dzīvību. Tas ir tas, ko darīja Pāvils. Viņš kalpoja”.

Evaņģēlijā Kungs mums liek ieraudzīt arī otra kalpa attēlu, kas tā vietā, lai kalpotu citiem, liek citiem sev kalpot. „Esam lasījuši, ko dara šis kalps, cik viltīgi viņš rīkojas, lai paliktu savā vietā,” teica pāvests.

„Arī Baznīcā ir tādi, kas tā vietā, lai kalpotu, lai domātu par citiem, lai liktu pamatus, Baznīcu izmanto. Viņi rāpjas aizvien augstāk, jo ir pieķērušies naudai. Un cik daudz tādu ir starp priesteriem, bīskapiem. Ir bēdīgi to atzīt, vai ne? Evaņģēlija sakne, Jēzus Kristus aicinājums ir kalpot, neapstāties, iet tālāk, aizmirstot sevi. Un pretstatā ir sava statusa ērtības: es esmu sasniedzis šo statusu un dzīvoju ērti bez godīguma tāpat kā tie farizeji, par kuriem runā Jēzus, kuri pastaigājās laukumos, izrādoties citiem.”

Pāvests atkārtoja, ka šie divi attēli ir divu kristiešu attēli, divu priesteru attēli, divu reliģisko māsu attēli. Divi attēli. Jēzus mums liek saskatīt Pāvila piemēru, Baznīcas piemēru, kas nekad neapstājas, kas vienmēr iet uz priekšu un tas ir arī visu kristiešu ceļš.

„Savukārt, ja Baznīca ir remdena, aizvērta sevī, daudzreiz arī afēriste, tad nevar teikt, ka tā ir Baznīca, kas kalpo, kas atrodas kalpošanā, bet gan, ka tā izmanto citus savā labā. Lai Kungs dod to žēlastību, ko Viņš ir devis Pāvilam, lai ļauj vienmēr iet uz priekšu, bieži vien atsakoties no savām ērtībām un lai paglābj mūs no kārdinājumiem, no šiem kārdinājumiem, kas pamatā ir dubultīgas dzīves kārdinājumi: es izlikšos par kalpu, proti, par tādu, kas kalpo, bet īstenībā izmantošu citus.”

I. Šteinerte/VR