No Krusta Kungs izveidoja tiltu pretim dzīvībai

3. novembrī pāvests Francisks Vatikāna bazilikā svinēja Svēto Misi par gada laikā mirušajiem visas pasaules kardināliem. „Kamēr lūdzam, lai Kungs viņiem dod dāvanu, ko apsolījis „labajiem un uzticīgajiem kalpiem”, esam aicināti atjaunot savu izvēli kalpot Baznīcai,” teica pāvests klātesešajiem dievkalpojuma dalībniekiem.

 „Tie, kuri kalpo un piedod,” homīlijā turpināja Francisks, „pasaules acīs šķiet zaudētāji”. Taču, patiesībā tie kas savu dzīvi ziedo citu dēļ, ir ieguvēji. Tā ir dzīve pēc Kristus parauga. Tā uzvar nāvi un pasaulei dod dzīvību. „Tas, kurš kalpo, tiek izglābts. Bet tas, kurš nedzīvo, lai kalpotu, dzīvo nederīgu dzīvi,” sacīja pāvests.

Dievs tik ļoti mīlēja pasauli, ka uzņēmās uz sevis mūsu nāvi. Lai mūs atpestītu, Viņš sasniedza mūs tur, kur bijām nonākuši attālinoties no Dieva, dzīvības devēja. Bijām nonākuši nāvē, kapā, kuram nav izejas. Dieva Dēls kā kalps noliecās pār mums, lai uz sevis uzņemtos visu, kas uz mums attiecās un lai plaši atdarītu mums dzīvības vārtus.

Evaņģēlijā Kristus sevi salīdzina ar „paaugstināto čūsku”. Šis tēls liek domāt par indīgiem rāpuļiem, kas tuksnesī uzbruka Izraeļa tautai. Čūsku sakostie, kuri uzlūkoja bronzas čūsku, ko pēc Dieva pavēles bija augstu pacēlis Mozus, nemira, bet turpināja dzīvot. Čūska, kas paglāba no čūskām! Tā pati loģika ir ietverta krustā, uz ko atsaucas Kristus, runājot ar Nikodemu. Kristus nāve mūs atpestī no mūsu nāves.

Tuksnesī čūskas nesa smagu nāvi, pirms kuras cilvēks bija sapīgi sakosts un izmisīgu baiļu pārņemts. Pāvests atzīmēja, ka arī mūsu skatījumā nāve vienmēr šķiet tumša un nemieru nesoša. Tāda, ar kādu saskaramies mēs, pasaulē ir ienākusi velna skaudības dēļ (sal. Gudr 2,24). Taču Jēzus neizvairījās no nāves. Viņš to pilnībā uzņēmās uz sevis. „Raugoties uz Viņu, ticot Viņam, tiksim Viņa atpestīti,” teica pāvests, svinot Svēto Misi par aizgājējiem. Viņš norādīja:

„Šis Dieva stils, Viņa nestā pestīšana, noliedzot pašam sevi, var mums daudz ko mācīt. Mēs gaidīsim triumfējošu Dieva uzvaru, Jēzus, savukārt, māca mums pazemīgu uzvaru. Paaugstināts uz krusta, Viņš ļauj, lai ļaunums un nāve tam uzbrūk, bet Viņš tikmēr turpina mīlēt. Mums šo realitāti pieņemt ir grūti. Tas ir noslēpums, bet šī noslēpuma zīme, šīs ārkārtējās pazemības zīme slēpjas mīlestības spēkā. Jēzus Lieldienās redzam nāvi un reizē nāves pretlīdzekli, un tas ir iespējams lielās mīlestības dēļ, ar kuru Dievs mūs ir mīlējis, pazemīgās mīlestības dēļ, kalpošanas dēļ, kura prot pieņemt kalpa stāvokli. Tādējādi Jēzus ļaunumu ne tikai uzvarēja, bet pārvērta to labumā. Lietas Viņš nepārvērta vārdos, bet faktos, ne šķietamībā, bet īstenībā, ne ārišķībā, bet pašā saknē. No krusta Viņš izveidoja tiltu pretim dzīvībai. Arī mēs kopā ar Viņu varam uzvarēt, ja izvēlēsimies kalpojošu un pazemīgu mīlestību, kas paliek uzvaroša mūžīgi. Tā ir mīlestība, kas neklaigā un sevi neuzspiež, bet prot gaidīt ar uzticību un pacietību, jo, kā mums atgādina Raudu dziesmas, „ir labi klusā garā gaidīt Kunga pestīšanu” (3,26).”

Homīlijas noslēgumā pāvests atzīmēja, ka mēs mīlam to, kas mums ir vajadzīgs un ko izvēlamies mīlēt. Savukārt, Dievs līdz pat pasaules beigām mūs mīl tādus, kādi esam. Pāvests aicināja vērst skatienu uz debesu, nevis zemes lietām, izvēlēties Dieva un tuvākā mīlestību vairāk par savām vajadzībām. Svētais tēvs iedrošināja, ka mums nevajadzētu uztraukties par to, kā pietrūkst šeit, virs zemes, bet rūpēties par mantu debesīs, rūpēties nevis par to, kas mums būtu vajadzīgs, bet par to, kas ir vajadzīgs patiešām.

Francisks novēlēja, lai mūsu dzīvei pietiek ar Kunga Lieldienām, lai mēs būtu atbrīvoti no spēku patēriņa, kurus izšķiežam, dzenoties pēc efimērām lietām, kas pāriet un pazūd nebūtībā. Lai mums pietiek Tā, kurā ir dzīvība, pestīšana, augšāmcelšanās un prieks. Tad būsim kalpi saskaņā ar Viņa sirdi, nevis funkcionāri, bet mīlēti bērni, kas savu dzīvi dāvā pasaules labā.

I. Šteinerte/VR