Ko sinode saka par tiem, kuri ir šķīrušies un dzīvo jaunā savienībā?

Ģimenes tēmai veltītā 14. Bīskapu sinode noslēdzās cerības gaisotnē. Tās dalībnieki intensīvi strādāja trīs nedēļas, diskutējot par ļoti aktuāliem jautājumiem, kas attiecas uz laulību un ģimeni. Pāvests Francisks deva atļauja publicēt sinodes noslēguma dokumentu. Aptuveni 50 lappušu garais teksts sastāv no 94 paragrāfiem, par kuriem nobalsoja 177 no 265 sinodes tēviem. Tiem, kuri ir šķīrušies un dzīvo jaunā savienībā, ir veltīti trīs punkti: 84., 85. un 86. paragrāfs. Vīnes arhibīskaps, kard. Kristofs Šēnborns norādīja, ka, runājot par šo jautājumu, atslēgas vārds būtu „izšķiršana” (itāliski „discernimento”, angliski „discernment”), jo attiecībā uz atļauju iet pie Svētās Komūnijas tiek sniegti ļoti svarīgi kritēriji, lai izšķirtu dažādas situācijas.

Tos, kuri ir šķīrušies un izveidojuši jaunas saistības, vairāk jāintegrē kristīgajās kopienās

Noslēguma dokumenta 84. paragrāfā lasām: „Kristiešus, kuri ir šķīrušies un noslēguši jaunu civillaulību, vairāk jāintegrē kristīgajās kopienās dažādos iespējamos veidos, izvairoties no ikviena ieļaunojuma. Viņu pastorālās līdzgaitniecības atslēga ir integrācijas loģika, lai viņi ne tikai zinātu, ka pieder Kristus Miesai, kas ir Baznīca, bet arī gūtu no šīs piederības prieka pilnu un auglīgu pieredzi. Viņi ir kristīti, viņi ir brāļi un māsas, un Svētais Gars izlej pār viņiem savas dāvanas un harizmas visu cilvēku labumam. Viņu līdzdalība var izpausties dažādos kalpojumos Baznīcā. Tāpēc ir nepieciešams izšķirt, kādas pašreiz pieļautās izslēgšanas formas liturģiskajā, pastorālajā, izglītības un institucionālajā laukā var tikt pārvarētas. Šiem cilvēkiem ne tikai nevajadzētu justies ekskomunicētiem, bet viņi var dzīvot un pilnveidoties kā dzīvie Baznīcas locekļi, uztverot Baznīcu kā māti, kas viņus vienmēr pieņem, ar mīlestību par viņiem rūpējas un iedrošina, ejot pa dzīves un Evaņģēlija ceļu. Šī integrācija ir nepieciešama arī tam, lai viņu bērni, kurus jāuzskata par vissvarīgākajiem, saņemtu kristīgu aprūpi un audzināšanu. Rūpes par šīm personām nenozīmē kristīgās kopienas ticības un liecības par laulības nešķiramību vājināšanos, tieši pretēji, tieši caur šī rūpēm Baznīca pauž savu tuvākmīlestību”.

Svētais Jānis Pāvils II aicina uz izšķiršanu

85. paragrāfā tiek citēts sv. Jāņa Pāvila II apustuliskā pamudinājuma „Familiaris Consortio” fragments, kur viņš piedāvā svarīgu kritēriju dažādu situāciju izvērtēšanai un izšķiršanai: „Garīgajiem ganiem jāzina, ka patiesības mīlestības dēļ viņiem pienākas labi izšķirt situācijas. Patiešām, pastāv atšķirība starp tiem, kuri ir vaļsirdīgi pūlējušies, lai saglabātu savu pirmo laulību, un ir tikuši netaisnīgi atstāti, un tiem, kuri savu smago vainu dēļ ir iznīcinājuši kanoniski spēkā esošo laulību. Visbeidzot, ir tādi, kuri ir nodibinājuši jaunu savienību bērnu audzināšanas dēļ, un turklāt, savā sirdsapziņā ir subjektīvi pārliecināti, ka iepriekšējā laulība, kas ir neatgriezeniski iznīcināta, nekad nav bijusi spēkā esoša” (FC 84). No tā izriet, ka garīdznieku pienākums ir palīdzēt šiem cilvēkiem izvērtēt jeb iet pa izšķiršanas ceļu saskaņā ar Baznīcas mācību un bīskapa norādēm. Šajā procesā būs noderīgi izmeklēt savu sirdsapziņu, veicot pārdomas un gandarot. Tiem, kuri ir šķīrušies un dzīvo jaunā savienībā, vajadzētu uzdot sev jautājumu, kā viņi izturējās pret saviem bērniem, kad viņu laulībā iestājās krīze. Viņiem vajadzētu pārdomāt, vai viņi mēģināja panākt izlīgšanu, kādā situācijā atrodas atstātais partneris, kā jaunās attiecības ietekmē pārējos ģimenes un ticīgo kopienas locekļus, un kāds piemērs tiek rādīts jauniešiem, kuri gatavojas laulībām. Godīga sirdsapziņas izmeklēšana stiprinās uzticēšanos Dieva žēlsirdībai, kas netiek liegta nevienam.

Katehisms: atbildība nav vienāda visos gadījumos

Sinodes noslēguma dokumentā tiek arī norādīts, ka dažos apstākļos „vainas pieskaitāmība un atbildība par kādu rīcību var tikt samazināta vai pat atcelta” dažādu iemeslu dēļ (KBK 1735). To nedrīkst noliegt – saka sinodes tēvi. Noteiktos apstākļos cilvēkiem ir ļoti grūti rīkoties citādi. Tāpēc, nenoliedzot objektīvo patiesību, ir nepieciešams atzīt, ka atbildība par kādu rīcību vai lēmumu nav visos gadījumos vienāda. Pastorālajā darbībā to ir jāņem vērā. Visbeidzot, jāņem vērā arī to, ka pieļautās rīcības sekas ne vienmēr visos gadījumos būs vienādas.

Izšķirt patiesībā un mīlestībā

Visbeidzot, 86. paragrāfā tiek atgādināts, ka, sniedzot šiem ticīgajiem atbalstu un palīdzot tikt skaidrībā, viņi tiek virzīti uz to, lai apzinātos, kāds ir viņu stāvoklis Dieva priekšā. Saruna ar priesteri par sirdsapziņas lietām palīdzēs izveidot pareizu spriedumu un saprast, kas ir tas šķērslis, kas neļauj tiem pilnā mērā piedalīties Baznīcas dzīvē, un ko darīt, lai pavērtu šajā ziņā aizvien plašākas iespējas. Ņemot vērā, ka dievišķais likums izslēdz gradualitāti, proti, šajā likumā nav atsevišķām situācijām un personām piemērotu pakāpju un priekšrakstu formu, bet tā autoritāte attiecas uz visiem cilvēkiem (sal. FC 34, KBK 1956, 1957, 1958), tad, pieņemot spriedumu, nekad nedrīkstēs atkāpties no Evaņģēlija patiesības un mīlestības prasībām, ko sludina Baznīca. Tāpēc būs vajadzīga zināma pazemība, konfidencialitāte, Baznīcas un tās mācības mīlestība, un vaļsirdīga Dieva gribas meklēšana ar vēlmi iegūt aizvien pilnīgāku atbildi.

Noslēguma dokuments nesniedz jau gatavas atbildes

Sinodes noslēguma teksts atklāj, ka Baznīca paliek uzticīga doktrīnai, tomēr reizē tā ir atvērta un labvēlīgi noskaņota pret visām ģimenēm, nevienu neatstumjot un neizslēdzot. Šāda attieksme pilnībā atbilst pāvesta Franciska garam, kura pontifikātu iezīmē žēlsirdība. Noslēguma dokuments nepiedāvā jau gatavus risinājums, bet sniedz ievirzes pārdomām un darbībai, lai pastorāli pavadītu laulātos, sniegtu viņiem mīlestības pilnu atbalstu un palīdzētu iegūt skaidrību, neskarot tomēr mācību par laulības nešķiramību. Dokumentā atklājas sinodes tēvu rūpju pilnā attieksme pret ievainotajām ģimenēm un tiem, kuri dzīvo nesakārtotā „laulībā”. Vienlaikus varam saskatīt arī viņu cieņas un pateicības pilno attieksmi pret visiem tiem pāriem, kuri, neskatoties uz dažādām grūtībām un ciešanām, cenšas saglabāt savu laulību un ģimeni.

Minētajā dokumentā tiek skarti ļoti daudzi ar ģimeni saistītie jautājumi. Tur tiek runāts par jauktajām laulībām, sievietes, bērnu un sirmgalvju tiesību aizstāvēšanu, par nepieciešamību vēl nopietnāk pievērsties pāru sagatavošanai laulībām, par reliģisko brīvību, bērnu audzināšanu, mediju ietekmi, katoļu skolu nozīmi, dzīvības aizstāvēšanu u.c. Neraugoties uz viedokļu dažādībām un atšķirībām, sinodes tēvi, visas Baznīcas lūgšanu atbalstīti, gāja uz priekšu kopā. Viņi izteica Svētajam tēvam lūgumu izstrādāt jaunu dokumentu par ģimeni. Noslēguma tekstā viņi atgādina, ka mācība par laulības nešķiramību ir nevis nasta, bet Dieva dāvana. Patiesībai un žēlsirdībai jāiet roku rokā. Tāpēc, neatkāpjoties no šīs mācības, izskan aicinājums ar atvērtību pieņemt ievainotās ģimenes. Pat ja dokumentā nav runa par to, ka laulātie, kuri ir šķīrušies un dzīvo jaunā savienībā, drīkstētu saņemt Svēto Komūniju, tur tiek uzsvērts, ka viņi nav izslēgti no Baznīcas, un norādīts, ka sarežģīto situāciju izvērtēšanā un izšķiršanā svarīga loma būs Baznīcas ganiem. Katrā ziņā daudzi ticīgie pāri, kuru kopdzīve ir cietusi neveiksmi, tiks aicināti izzināt, vai viņu laulība tiešām ir bijusi spēkā.

J. Evertovskis / VR