Lai sabiedrībā atkal būtu cieņā uzticība solījumiem!

Ģimenes pamats ir uzticība apsolījumam, ko vīrietis un sieviete izsaka viens otram laulības noslēgšanas brīdī. Tas ir apsolījums mīlēt un būt uzticīgiem. Šim tematam pāvests pievērsās 21. oktobra katehēzes mācībā. Trešdienas vispārējās audiences laikā Svētais tēvs aicināja ticīgos lūgties par Bīskapu sinodes darbu, kas tuvojas noslēgumam, un ar savu ģimenes dzīvi būt par Dieva pastāvīgās klātbūtnes pasaulē lieciniekiem. Francisks skaidroja, ka apsolījums ietver sevī pienākumu pieņemt un audzināt bērnus. Raugoties plašākā nozīmē, tajā ietilpst arī rūpes par vecvecākiem un vājākajiem ģimenes locekļiem, kā arī dalīšanās priekos un ciešanās ar citām ģimenēm, un atvērtība sabiedrībai un kopējam labumam. Ģimene, kas noslēdzas sevī, neizpilda savu apsolījumu, kas, īstenībā, ir tās rašanās un eksistences avots.

Pāvests atzina, ka mūsdienu sabiedrībā šis uzticības apsolījums ir ļoti novājināts. Tā iemesls, no vienas puses, ir pārprastās tiesības uz brīvību un sava apmierinājuma meklēšanu, bet, no otras puses, uzskats, ka brīvība mīlēt būtu pretrunā ar saistībām uz mūžu. Īstenībā, neviens negrib būt mīlēts pienākuma pēc vai tikai kaut kādu labumu dēļ – norādīja Francisks. Mīlestības un draudzības spēks un skaistums izriet tieši no tā, ka tās rada saikni, bet neatņem brīvību. Bez brīvības nevar pastāvēt draudzība, mīlestība un laulība. Mīlestība ir brīva un apsolījums ir brīvs. „Tātad”, uzsvēra pāvests, „brīvība un uzticība nav viena otrai pretrunā. Tieši otrādi, tās cita citu atbalsta gan personu savstarpējās attiecībās, gan sociālajās attiecībās. Padomāsim, kādu skādi globālās komunikācijas civilizācijā nodara solījumu neturēšanas izplatīšanās dažādās jomās un tas, ka tiek tolerēts, ka cilvēks nepilda doto vārdu un atstāj savus pienākumus”.

Turpinot uzrunu, Francisks norādīja, ka uzticība vairojas tad, kad brīvi turam doto vārdu, un lai to saglabātu, nevar iztikt bez upuriem. Šajā sakarā viņš minēja senču piemēru, kad vienkārši roku paspiešana jau liecināja par uzticību apsolījumam. Tā visa sākums meklējams tieši ģimenē, kad vīrietis un sieviete paspiež viens otram roku, lai kopīgi ietu uz priekšu visas dzīves garumā. „Uzticība apsolījumiem ir īsts cilvēces šedevrs”, uzsvēra pāvests. To nevar ne nopirkt, ne pārdot. Nevienu nevar piespiest būt uzticīgam. Neviena cita skola neiemācīs būt uzticīgiem mīlestībā, ja tas nenotiks jau ģimenē.

Katehēzes noslēgumā Francisks atgādināja, ka ir nepieciešams, lai sabiedrība no jauna novērtētu uzticības mīlestībā nozīmi, lai šī uzticība atkal būtu cieņā sabiedrībā. Uzticība ir ģimenes pamats un ģimene ir sabiedrības pamats. Svarīgi, lai mēs novērtētu to miljonu mūsdienu vīriešu un sieviešu pūliņus, kuri cenšas saglabāt uzticību. Pāvests norādīja, ka uzticību nemitīgi pavada Dieva svētība. Rūpēties par ģimeni un gādāt, lai tās locekļi būtu uzticīgi mīlestības apsolījumam – tas ir Baznīcas pienākums un gods.

Sveicot atsevišķas lingvistiskās svētceļnieku grupas, Svētais tēvs atgādināja, ka oktobris ir Rožukroņa mēnesis un mudināja lūgties rožukroni ģimenēs. Viņš aicināja ticīgos sevišķi lūgties par Bīskapu sinodi, lai Vissvētākā Jaunava Marija palīdz izpildīt Dieva gribu. 22. oktobrī Baznīca atzīmē sv. Jāņa Pāvila II liturģiskās piemiņas dienu. Viņš ir ģimenes pāvests. Francisks aicināja sekot viņa paraugam un rūpēties par savām un citām ģimenēm, īpaši par tām, kuras piedzīvo garīgās un materiālās grūtības. Viņš mudināja, lai smeļamies spēku uzticībā mīlestības apsolījumam, ko esam reiz salikuši. Svētais tēvs kārtējo reizi atgādināja, ka ģimenes pamats ir vīrieša un sievietes savstarpējā mīlestība un dievišķā žēlastība. Mēs esam aicināti lūgt sv. Jāņa Pāvila II aizbildniecību sinodei, kas tuvojas noslēgumam, lai visā Baznīcā atjaunotos apziņa par nešķiramas laulības un veselīgas ģimenes nenoliedzamo vērtību.

J. Evertovskis / VR